Visi cilvēki ir bezdievīgi un netaisni
Pāvils Vēstulē romiešiem sāk savu skaidrojumu pret brīvo gribu un par Dieva žēlastību, sacīdams: “Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā. apslāpē patiesību” (Rom.1:18).
Te tu dzirdi vispārīgu izteikumu par visiem cilvēkiem — tie visi ir pakļauti Dieva dusmībai. Vai gan tas nozīmē ko citu kā to, ka visi cilvēki ir pelnījuši Dieva dusmību un sodu?
Apustulis norāda dusmības iemeslu, proti, ļaudis dara tikai tādas lietas, kas pelna dusmību un sodu, — viņi ir bezdievīgi un savā netaisnībā apslāpē patiesību. Kur tad nu ir cilvēka brīvās gribas spēks, kas tomēr tiecas pēc kaut kā laba?
Pāvils norāda, ka viss, ko cilvēks dara, ir pelnījis Dieva dusmību, un spriež, ka tas viss ir netaisnīgs un bezdievīgs. Bet, kas pelna Dieva dusmību un ir bezdievīgs, tas drīzāk pretojas žēlastībai un tiecas pēc tā, kas ir tai pretējs, nevis tiecas pēc žēlastības.
Te varētu tikt izsmieta Lutera nevērība, jo viņš Pāvila vārdus nav aplūkojis kārtīgi, un kāds varētu sacīt: Pāvils šai vietā nerunā par visiem cilvēkiem, nedz arī par visiem cilvēku centieniem, bet tikai par tiem, kuri ir bezdievīgi un netaisnīgi, un — kā skan apustuļa vārdi — par tiem, kuri savā netaisnībā apslāpē patiesību. Tas nenozīmē, ka – visi cilvēki ir tādi.
Te es saku: Pāvilam ir viens un tas pats, vai viņš saka: par visu cilvēku bezdievību, vai arī: par bezdievību, kas piemīt visiem cilvēkiem. Pāvils gandrīz vienmēr runā tā, kā ierasts ebreju valodā, un šādu izteikumu nozīme ir: visi cilvēki ir bezdievīgi un netaisni, tie savā netaisnībā apslāpē patiesību, tādēļ visi ir pelnījuši Dieva dusmību.
Turklāt grieķu tekstā ir nevis attieksmes vietniekvārds “tie (cilvēki), kuri”, bet gan artikuls: “Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” Šādi teikumā apzīmētājs raksturo visus cilvēkus kā tādus, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.
Līdzīgās e-publikācijas