Cilvēka sirdsapziņa

Trešais vispārējās atklāsmes veids ir cilvēka sirdsapziņa. Kad Dievs radīja pasauli, cilvēkus, tautas, Viņš tiem atklāja, ka pastāv atšķirība starp labo un jauno, starp gaismu un tumsu. Šīs atšķirības cilvēkam palīdz saskatīt sirdsapziņa.

Dievs kopš cilvēka radīšanas viņa sirdsapziņā ielicis noteiktas zināšanas. Tas attiecas arī uz pagāniem. “Jo, ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likumu prasībai viņu sirdīs” (Rom.2:14-15).

Cilvēks atšķiras no pārējām dzīvām būtnēm ar to, ka viņam piemīt spējas atšķirt labo no jaunā, patieso no nepatiesā. Tādēļ cilvēks var tikt saukts pie atbildības par savām domām un darbiem. Šī atbildība kļūst saprotama Dieva dusmās un tiesā: “Jau Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un cilvēku netaisnību [..]: Dievs pats viņiem to atklājis” (Rom.1:18-19). Tomēr, runājot par patiesību un nepatiesību, uz sirdsapziņu nevar pilnībā pajauties.

Kopš cilvēces grēkā krišanas cilvēka domāšana ir aptumšota. Tādēļ sirdsapziņai jātiek atjaunotai un apgaismotai.

Apgaismošana var notikt vienīgi ar kāda stiprāka gaismas avota palīdzību, gluži kā mēness var dot spožumu, vienīgi saņemot gaismu no saules. Tā arī sirdsapziņa var tikt pietiekami apgaismota, lai pati varētu sniegt gaišumu, vienīgi saņemot jaunu gaismu no Dieva vārda.

Citās jomās, ārpus labā un jaunā, sirdsapziņa nespēj dot zināšanas par Dievu vai atklāt Dieva noslēpumus. Zināšanas šajās jomās var iegūt vienīgi caur tā saucamo īpašo atklāsmi.