Taisnošana un svētdzīve

Taisnošana nozīmē, ka Dievs mums piedod visus mūsu grēkus un piešķir mums Jēzus absolūto taisnīgumu. Neviens nevar kļūt svētāks Dieva priekšā, nekā viņš jau ir taisnošanas brīdi.

Dievs glābj mūs tādus, kādi mēs esam. Bet Bībele arī deklarē, ka Dievs negrib, lai mēs paliktu tādi, kādi esam. Mēs nedrīkstam turpināt veco dzīvi. “Kas zadzis, lai vairs nezog.” (Ef.4:28)

Dievs grib, lai tas, kurš taisnošanas brīdi ir kļuvis svēts Viņa acīs, pakāpeniski kļūtu svēts arī savā dzīvē. Visai mūsu personībai, garam, dvēselei un miesai ir jātop svētītai.

Tāpat kā Dievs viens pats piepildīja gan glābšanas, gan taisnošanas darbu, tāpat arī Viņš piepildīs svēttapšanas darbu mūsos. “Bet pats miera Dievs lai jūs svēti caur caurim.” (1.Tes.5:23) Kamēr atgriešanās procesā grēcinieks ir pilnīgi atkarīgs no Dieva, svēttapšanas procesā viņš ir aicināts sadarboties ar Dievu, taču tās nav līdzvērtīgas partnerattiecības; jo dziļākā izpratnē Dievs tomēr paveic visu. “Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” (Fil.1:6) Tomēr kristieši paši piedalās šajā darbā, jo ir saņēmuši no Dieva jaunu gribu, kas vēlas darīt Dieva prātu.

Mēs tiekam taisnoti ticībā. Tas, kas ir sācis ticēt Evaņģēlijam, ir pieņēmis Jēzu Kristu un ir savienots ar Viņu. Viņš ir “Kristu”. (Jņ.15:5)

Par to mēs lasām Pāvila vēstulē korintiešiem: “Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums.” (2.Kor.5:17) Tas mums jāsaprot tā, kā Melanhtons saka:

Svētais Gars nes līdzi ticību, un sirds piedzimst jaunai dzīvei.

Tas, kurš ir taisnots, ir kļuvis dzīvs; viņš ir saņēmis jauno dzīvību.