Svētdarīšana
Taisnošana un svētdarīšana neattiecas uz formālām ticības un darbu attiecībām, bet gan uz jautājumu, kas svētdarīšanu veic.
Pēc 1.Kor.1:30-31 atliek secināt, ka mēs esam vienībā ar Jēzu Kristu, “kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, lai būtu kā rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.”
Tādēļ arī taisnošana ir tiklab tiesas priekšā, kā arī dziedinoši uztverama kā atdzimšana un dzīvdarīšana. Taisnošana tad precīzi saucama: svētdarīšana, ko veic Dieva Gars ar Gara līdzekļiem.
Taisnošanas un svētdarīšanas nodalīšana, kas nav pamatojama bibliski, rodas kā praktiskas norobežošanās nepieciešamība vienmēr tur, kur rodas bažas par to, ka ticība varētu palikt bez augļiem un ir, tātad, nedzīva, vai, otrādi, ka šie augļi iepretim taisnošanai tiek patstāvīgoti, tāpēc, ka Dievs vairs netiek uzskatīts par to, kas visu paveic. Tas draud ar to, ka svētdarīšana vai svēttapšana tiek pakārtota taisnošanai, tādā izpratnē, ka taisnīguma īstenošana ir aktīva un progresējoša.
Svētdarīšana īstajā izpratnē ir dzīvošana no Dieva svētuma, kuru mēs caur Jēzu Kristu saņemam ticībā, kurā mēs ar Dieva vārdu Bauslībā un Evaņģēlijā un ar Sakramentiem topam uzturēti, atjaunoti un pilnveidoti.
Līdzīgās e-publikācijas