Taisnošanas un svētdarīšanas saistība

Kristus savieno ticību un dzīvību, taisnošanu un svētdarīšanu, pestīšanu un svētu dzīvi, jo Viņš “mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” [1.Kor.1:30]. Kā kristiešiem mums nav citas dzīves kā vien tā, ko devis Dievs Tēvs, nopelnījis Dieva Dēls un piešķīris Svētais Gars. Tādēļ mūsu skats vienmēr ir vērsts uz Jēzu Kristu, Dievu, kas nācis pasaulē cilvēka miesā. Viņš ir mūsu pestītājs un grēku izpircējs, kā arī mūsu taisnība un pilnība Dieva priekšā. Un, ja viņš ir mūsu taisnība, viņš ir arī mūsu svētums jeb svētdarīšana. Tāpat kā Sv. Pāvilam, mums ir viena, uz Kristu vērsta, pārliecība: “Jo dzīvot man ir – Kristus” [Fil.1:21]. Mūsu emociju nasta ir noņemta un mēs varam dzīvot svētas dzīves pilnīgā brīvībā, “ārpus sevis”. Jo svētdarīšanas darbs nav mūsu, bet gan Kristus darbs.

VELNA VILTĪGĀS SĒKLAS

Viena no senākajām un sīkstākajām velna sētajām ķecerību sēklām kristietībā ir “pelagiānisms”. Savā visradikālākajā formā tas sludina, ka pestīšanai ar Kristus upuri vien nepietiek, un, lai Dievs mums būtu labvēlīgs, ir vajadzīgi arī mūsu labie darbi. Pievilcīgāka šķiet tā diplomātiskākā versija: Dievs uzsāk pestīšanas darbu, un mums tas jāpabeidz. Mēs varam tikt taisnoti ar Dieva žēlastības pavēli, ticībā vienīgi uz Kristu, tomēr mēs paši savā spēkā veicam mīlestības un paklausības darbus, kas nepieciešami īstam svētumam. Tādējādi, taisnošana kļūst it kā par svētdarīšanas pirmo pakāpi. Dievs mums parāda svētuma ceļu un mēs paši pa to ejam tālāk. Vēl vairāk – Dievam ir savs darbs, mums savs.

Dieva vārds māca pavisam ko citu! Dzīvi “miesā” mēs dzīvojam ticībā Dieva dēlam, kas mūs mīlējis un sevi ziedojis mūsu dēļ [Gal.2:20]. Nav citas, Dievam tīkamas dzīves, kā vien tā jaunā dzīve, ko Viņš piešķir ticībā. Un šī ticība “…ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos” [Ef. 2:10]. Kristīgā pestīšana jeb taisnošana, kristīgā dzīve jeb svētdarīšana ir vienas dievišķās realitātes – Jēzu Kristū dotās dzīves – divi aspekti. Šādu dzīvi saņem ticībā. Svētie Raksti māca, ka kristīga dzīve ticībā ir Dieva darbs no sākuma līdz pat galam: “Esmu pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai” [Fil.1:6].

TAISNOŠANAI UN SVĒTDARĪŠANAI IR VIENS PAMATS

Tas, kas mums nepieciešams pareizām attiecībām ar Dievu, mūsu Tēvu [taisnošana] ir tieši tas pats, kas vajadzīgs svētai dzīvei [svētdarīšana]. Šie divi kristīgās dzīves pīlāri balstās uz viena pamata – grēku piedošanas. Mūsu attiecības ar Dievu un cilvēkiem ir atkarīgas no šīs pamatrealitātes. Ticība Dievam un tuvākmīlestība atrod kopēju spēka avotu – piedošanas evaņģēliju.

Kad Dievs mums piedod, mūsos notiek izmaiņas. Viņš nomazgā mūsu grēkus un sauc mūs par svētiem. Grēku piedošana vienmēr nes sev līdzi nāvi un augšāmcelšanos – vecā Ādama nāvi un jaunā cilvēka augšāmcelšanos Kristū. Dzīvojot grēku piedošanā, mūsu dzīve ik dienu top atjaunota Kristū. Tas ir drošs pamats jaunai dzīvei, kas ļauj svētiem cilvēkiem dzīvot svētu dzīvi. Mēs paši neesam svēti; mūsu dzīve, kuru mēs vadam kā kristīti ticīgie, nepieder mums. Svētdarīšana ir tā dzīve, kuru Kristus dzīvo mūsos. Un, ja tā ir Kristus dzīve, tā ir svēta dzīve [Gal.2:20].

Tas attiecas gan uz kopējo baznīcas, gan personīgajām lūgšanām un kristieša ikdienas dzīvi. Visi mūsu kalpošanas darbi, visas lūgšanas un slavēšana sākas un tiecas uz kopēju mērķi Svētajā Trīsvienībā. Viss nāk no Tēva, caur Dēlu Svētā Gara spēkā un atgriežas atpakaļ Garā caur Dēlu pie Tēva.