131. Kāds tad īsti ir Dieva bauslības mērķis un uzdevums?


Vienpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Desmitais vakara priekšlasījums »

Svētajos Rakstos mēs vairākkārt sastopam vārdus, kas nosoda maldu mācītājus. Paši nopietnākie brīdinājumi ir atrodami Jer.23:22. Tur Kungs par šādiem mācītājiem saka: “Ja tie būtu stāvējuši Manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši Manai tautai Manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem.” No sacītā redzam, ka mācītājs var kļūt par iemeslu tam, ka viņam uzticētās dvēseles neatgriežas, un tāpēc – ir briesmīgi to sacīt – aiziet mūžīgā pazušanā. Tie, kas ļauj sevi pavedināt ar maldu mācību, iet gan bojā pašu vainas dēļ, jo Dievs ar savu vārdu neskaitāmās vietās ar lielu nopietnību brīdina no šiem maldu mācītājiem un pietiekami precīzi tos apraksta. Tāpēc tie, kas šos Dieva brīdinājumus neņem vērā, varēs par to kādreiz rūgti nožēlot.


Taču ar to viltus pravieši un mācītāji, kuri sludina aplamas mācības, nav attaisnoti. Taisni otrādi, viņu vaina ir vēl lielāka, jo viņi ne vien paši ir gājuši pa nepareizu ceļu, bet ir tādu rādījuši arī viņiem uzticētajām dvēselēm. Dievs viņiem atprasīs tās dvēseles, ko Viņš tiem bija uzticējis. Ebr.13:17 ir rakstīts: “Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība.” Kādas gan izbailes lielajā tiesas dienā būs jāpiedzīvo visiem maldu mācītājiem, kad viņu pavedinātās dvēseles Dieva soģa krēsla priekšā viņus apsūdzēs Visaugstākajam! Kā gan izbīsies tāds Ārijs, kurš apstrīdēja Jēzus dievišķību, gribēja atņemt Kristum Viņa diženumu! Kā izbīsies Pelāgijs, kurš noliedza, ka cilvēks vienīgi ar Dieva žēlastību tiek taisnots un pestīts! Un kā gan pārbīsies tie pāvesti, kuri visas šīs antikristīgās mācības ir izveidojuši par sistēmu, kad neskaitāmās dvēseles, kuras viņi ir pavedinājuši un kuru sirdis saindējuši, stāvēs Dieva priekšā! Tad katrs aplamās mācības sludinātājs vēlēsies, kaut viņš vispār nebūtu dzimis, un nolādēs to dienu, kad viņš tika iecelts svētajā kalpošanas amatā. Tad arī mēs redzēsim, ka maldu mācība nav nemaz tik maznozīmīga un nekaitīga, kā par to domā mūsdienās.

Mani dārgie draugi, ievērosim to labi, ko Dievs mums saka ar pravieša Jesajas muti: “Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars, un kas manu vārdu bīstas.” [Jes.66:2] Dievs sagaida no mums visiem, kas atrodamies svētajā kalpošanas amatā vai tajā grib stāties, lai mēs Viņa vārdu ne vien mīlētu, bet arī – bītos. Proti, mums no sirds jābīstas par to, lai no tā nenovirzītos pat ne par vienu burtu. Jābīstas tam kaut ko pielikt klāt vai atņemt nost. Mums jābūt gataviem drīzāk liet savas asinis, nekā Dieva vārdos piekāpties kaut vai par vienu burtu. Te mums paraugam jāizraugās mūsu mīļais Luters, kad viņš saka:

“Man ir tā, ka viens vienīgs Rakstu teikums var padarīt pasauli par šauru,” tas ir: “Ja es redzētu, ka kaut vai viens teikums būtu pretrunā ar manu mācību, ko es nesu ļaužu priekšā, tad man nebūtu miera ne dienu, ne nakti; es nezinātu, kurp bēgt; tas man būtu pārāk briesmīgi!”

Tādēļ tiecieties izprast ķēnišķīgā pravieša Dāvida noskaņojumu, kad viņš saka: “Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavu tiesu sodiem.” (Ps.119:120)

Lai iegūtu šādu pārliecību, jums jāpazīst visi Svētie Raksti, katrs to raksts atsevišķi un kopsakarā ar citiem. Un ir jāuzsver atkal un atkal: bauslība un Evaņģēlijs ir pareizi jāizšķir. Tādēļ jūs nedrīkstat novirzīties ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz mazdūšību, ne uz gļēvumu.

VII TĒZE
Treškārt, Dieva vārds netiek mācīts pareizi, ja vispirms sludina Evaņģēliju un tad bauslību, vispirms svētdarīšanu un tad taisnošanu, vispirms ticību un tad grēknožēlu, vispirms labos darbus un tad žēlastību.

Šeit runa ir par to, ka Dieva vārds arī tad netiek mācīts pareizi, ja visas šīs dažādās mācības nesludina to pareizajā secībā, ja sāk ar to, kam jāseko vēlāk. Tas var radīt lielu postu klausītāju sirdīs un saprašanā. No tā var rasties dažādas ačgārnības.


Pirmkārt
, kārtība ir aplama tad, kad vispirms sludina Evaņģēliju un tad bauslību. Varbūt jūs domājat: “Kuru gan tas var īpaši samulsināt? Jo katrs katehisma bērns taču labi zina: vispirms ir bauslība un tad Evaņģēlijs.” Bet viegli var notikt tā, un to apstiprina piemēri, ka veselas reliģiskas kopības tiek pakļautas šādiem maldiem. Tādi Lutera laikā bija antinomieši Eislēbenes Agrikolas vadībā un pagājušajā gadsimtā hernhūtieši. Pēdējiem ne visai patika klausīties bauslību, viņiem svarīgākais princips bija: “Vispirms jāsludina Evaņģēlijs, Kristus ciešanas un asinis.” Bet tas ir ačgārni pašos pamatos. Ir gan taisnība, ka hernhūtieši ir aizrāvuši daudzus, taču tā nebija īpaši dziļa ietekme. Tie, kas klausījās hernhūtiešu sludināšanu, nekad nav izpratuši savu grēcīgo dziļā posta stāvokli, nav pa īstam atzinuši, ka viņi ir ienaidā ar Dievu, ka viņi ir pelnījuši vietu ellē. Runājot par Evaņģēliju, mēs šeit to izprotam tā šaurākajā nozīmē, proti, kā bauslības pretmetu.

“Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.” (Mk.1:15) “Atgriezieties no grēkiem” ir acīmredzot bauslības vārdi. Tie Kunga sprediķī ir pirmie, tad seko: “Ticiet uz Evaņģēliju.” Un šim Kristus piemēram sekoja arī svētie apustuļi.

Pāvils saka: “Apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap.d.20:21) Vispirms apustulis Pāvils ir sludinājis atgriešanos no grēkiem, tad ticību; vispirms bauslību, tad – Evaņģēliju.

“Un ka Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzalemes.” (Lk.24:47) Ievērojiet vārdu secību – “atgriešanos un grēku piedošanu!” Viņš nesaka otrādi: “Grēku piedošanu un atgriešanos!” Nē, tas būtu nepareizs ceļš uz pestīšanu, kas pie tās pat nevestu.

Otrkārt, pareizā kārtība tiek sagrozīta arī tad, ja sludina vispirms dzīves svētdarīšanu un tikai tad taisnošanu, proti, grēku piedošanu. Tieši ar to jau es tieku taisnots, ka Kristus taisnība kļūst par manējo.

Dāvids saka: “Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.” (Ps.130:4) Tas nozīmē: vispirms Tu mums dāvā grēku piedošanu, un tad mēs Tevi bīsimies, tad mēs staigāsim jaunā, svētā dzīvē. Ar vārdu “bīties” ir apzīmēta ne vien bijība pret Dievu, bet arī viss pestīšanas darbs.

“Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi.” (Ps.119:32) Kā pirmie nāk mierinājumi, taisnošana, apžēlošana, grēku piedošana un tikai tad seko: “Es tecēšu Tavas bauslības ceļu.” Viņš grib sacīt: “Tieši ar to, ka Tu mani pieņem žēlastībā, es rodu prieku Tavos baušļos. Kamēr man nav piedošanas, es nevaru Tevi mīlēt, arī Tavus baušļus ne, es varu Tevi tikai nīst. Bet tad, kad Tu mani esi apžēlojis, es saņemu citu sirdi un ar prieku pametu pasauli; tad es pie Tevis atrodu kaut ko daudz labāku par to, ko varu atrast pasaulē.”

Apustulis Pāvils korintiešiem saka šādus vārdus: “Pateicoties Viņam, jūs esat vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu.” (1.Kor.1:30) Te mēs redzam, kas kam seko. Ir svarīgi, lai mēs vispirms iegūtu gudrību, izpratni par ceļu uz pestīšanu. Šis ceļš mums ir jāiepazīst vispirms. Tad seko taisnošana, ko mēs saņemam ar ticību. Tikai pēc taisnošanas mēs topam svēti. Vispirms man jāzina, ka Dievs man ir piedevis visus manus grēkus, ir tos iemetis jūras dzelmē; tad man ir prieks un patika staigāt svētumā, kas iepriekš man likās smags slogs. Vispirms es dusmojos uz Dievu, ienīdu Viņu par to, ka Viņš prasa no manis tik daudz; es Viņu būtu labāk nogrūdis no troņa un es pat domāju: “Būtu labāk, ja Dieva nebūtu!” Bet tad, kad Dievs mani bija apžēlojis un taisnojis, es atradu prieku ne vien Evaņģēlijā, bet arī bauslībā.

Kungs saka saviem mācekļiem: “Es esmu vīna koks, jūs tie zari. Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu; jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ.15:5) Pestītājs grib, lai mēs piederam Viņam. Mums ir jābūt Viņā kā zariem vīna kokā. Ar to nav jāsaprot, ka mums jāiemājo Pestītājā, bet gan tas, ka mums jātic Viņam no visas sirds, jāuzticas Viņam un jāpaļaujas uz Viņu, un pilnīgi jāsatver Viņš ar savām ticības rokām, tā ka mēs dzīvojam tikai Viņā, mūsu Kungā, kas mūs ir izglābis un darījis svētus. Tad mēs arī nesīsim augļus! Tātad Pestītājs rāda: vispirms man jākļūst taisnotam, tikai tad es varēšu dzīvot svētumā. Bet, ja es esmu nolauzts, nogriezts zars, tad sakalstu un augļus nest nevaru.

Pēteris, runādams par to, ko Dievs devis pagāniem, saka: “Un nemaz nav šķirojis mūs un viņus, šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.” (Ap.d.15:9) Vispirms man jātop taisnotam caur ticību, tad es caur šo ticību tapšu arī šķīstīts un tad arī atjaunots un svētīts. Tā ir briesmīga alošanās, ja svētdarīšanu jauc ar taisnošanu. Un, pieļaujot šo kļūdu, pat visbrīnišķīgākā sludināšana ir veltīga. Tikai nepārprotama taisnošanas un svētdarīšanas atšķiršana sniedz skaidrību nabaga grēciniekam, dara viņam zināmu, vai viņam lemta Dieva žēlastība, vai ne, un dod viņam spēku jaunai dzīvei.

Treškārt, pareizā kārtība tiek sajaukta arī tad, ja vispirms sludina ticību un tad atgriešanos, kā to darīja antinomieši un vēl šodien dara hernhūtieši. Tie vienmēr saka: “Ticība ir pirmā, un tad tev jānožēlo savi grēki un jāatgriežas.” Cik muļķīgi! Kā var rasties ticība nesalauztā sirdī? Kā izsalkumu un slāpes var sajust tāds, kas pret ēdienu jūt riebumu? Nē, ja tu gribi ticēt Kristum, tad tev vispirms jākļūst slimam; jo Kristus ir ārsts slimajiem. Vispirms tev jākļūst par nabaga pazudušu grēcinieku, jo Viņš ir nācis meklēt un svētīt to, kurš ir pazudis. Vispirms tev jākļūst par pazudušo avi, jo Viņš ir labais gans, kurš meklē noklīdušās avis.

Ap.d.2:38 lasām apustuļa vārdus, ko tas runāja pēc Vasarsvētku sprediķa: “Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties, ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.”" Tā Pēteris sacīja jūdiem, kuri viņam jautāja: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Tad viņš sniedza viņiem šo atbildi. Vispirms atgriešanās un tad – grēku piedošana. Tātad ticība seko tikai pēc atgriešanās no grēkiem. Visas iepriekš minētās vietas attiecas uz šeit sacīto, īpaši Ap.d.20:21. Visus kārtības jaucējus satriec šie vārdi: “Atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” Šīs Rakstu vietas ir sludinātājam īstie gaismekļi, lai tas nenomaldītos.

Beidzot, ceturtkārt, tāpat ir ačgārni un aplami vispirms sludināt labos darbus un tad žēlastību.

“Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef.2:8-10) Šī ir zelta vieta Rakstos! Apustulis vis nesaka: “Mums jādara labi darbi, tad Dievs būs mums žēlīgs,” bet gan taisni pretējo: “No žēlastības jūs esat pestīti! Bet caur šo žēlastību jūs esat radīti labiem darbiem.” Tajā brīdī, kad tu esi saņēmis žēlastību, Dievs tevi ir radījis no jauna. Šajā jaunajā stāvoklī tev jādara labi darbi un tu nedrīksti vairs atgriezties grēka varā.

“Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.” (Tit.2:11-12) Šeit mēs redzam arī, ka vispirms jāsludina žēlastība, un tad šī žēlastība sāks darboties, lai audzinātu mūs. Tas nenozīmē castigare, t. i., pārmācīt, pērt, bet ar to domāta ir audzināšana jeb dievišķa pedagoģija, kas nāk no žēlastības. Tiklīdz cilvēks pieņem žēlastību, ko viņam no Debesīm sniedz Dievs, šī žēlastība tūdaļ uzsāk savu audzināšanas darbu. Un uz ko viņa audzina cilvēku? Lai tas darītu labus darbus un dzīvotu godīgu dzīvi. Vecajai Derībai ir pārsvarā bauslības raksturs, lai gan arī tur sludināts Evaņģēlijs, un Jaunajā Derībā dominējošais ir Evaņģēlijs, kaut gan tajā netrūkst arī bauslības.

Vecajā Derībā vispirms norisinājās svinīga bauslības atklāsme, Jaunajā Derībā – svinīga Evaņģēlija atklāsme. Evaņģēlijs pastāvēja jau paradīzē, taču vēl nebija notikusi svinīga tā atklāsme. Sinajā notika bauslības pilna atklāsme, ko pavadīja pērkons, zibens un zemestrīce, tā ka šķita, ka zemei jāiet bojā. Jaunajā Derībā Vasarsvētkos, izlejoties Svētajam Garam, arī parādījās uguns, taču tā neko nesadedzināja. Liesmu mēles parādījās virs apustuļu galvām, taču tās neskāra viņus. Vētras brāzmas no debesīm neko nenopostīja, nekas netika izkustināts no vietas. Šīs parādības nolūks bija rādīt, ka tagad jānotiek pavisam citai atklāsmei, kas būs mierinoša un iepriecinoša.

Palasiet apustuļu vēstules, it īpaši Vēstuli romiešiem, kas sevī ietver visu kristīgo mācību! Ko mēs atrodam tās pirmajās trīs nodaļās? Visasāko bauslības sprediķi. Tad 4. un 5. nodaļā seko mācība par taisnošanu un tad, sākot ar 6.nodaļu, – svētdarīšana. Šeit mums ir īsts paraugs pareizai secībai. Vispirms bauslība, Dieva dusmas, draudi, tad Evaņģēlijs, Dieva apsolījumi un Viņa mierinājumi un iepriecinājumi. Un tad seko norādes par to, kas mums darāms tagad, kad esam kļuvuši citi cilvēki. Vienmēr, kad apustuļi sludina, vēloties kādu atgriezt, viņi sāk ar bauslību. Un kad bauslības spēks ir iedarbojies, viņi mierina grēcinieku. Kad klausītājus pārņem bailes, tad apustuļi var viņiem pasludināt grēku piedošanu. Tikai tad, kad tas ir noticis, viņi saka: “Bet tagad parādiet Dievam savu pateicību.” Viņi nepavēl, viņi nedraud, bet gan tos lūdz un mudina ar Dieva žēlsirdību. Tā ir patiesa svētdarīšana, kura seko taisnošanai; tā ir patiesa taisnošana, kas seko grēku nožēlai.

Tagad vēlos jums ar dažiem piemēriem parādīt, kā jau sprediķa plānā parādās neprasme atšķirt bauslību no Evaņģēlija. Tie ir daži rupji piemēri, jo tieši ar tādiem iespējams labāk izgaismot lietas būtību, kā to darījis arī Luters. Es cenšos sekot viņa piemēram, jo, ja man ir izdevies paveikt kaut ko labu, tad to es esmu mācījies no mūsu mīļā Lutera.

NEPAREIZI SPREDIĶU PLĀNI

1. tēma. Ceļš uz pestīšanu: 1) ticība; 2) patiesa grēku nožēla jeb atgriešanās. Šādi plānojot, jūs rīkojaties kā īsti antinomieši vai hernhūtieši.

2. tēma. Labie darbi: 1) to būtība; 2) tiem jānotiek ticībā. Pēc šāda plāna vispirms jūs stāstītu par to, kas ir labie darbi, iepriekš nerunājot par ticību. Lai raksturotu labos darbus, man tie vispirms jāapraksta kā ticības darbi, proti, tādi, kas notiek ticībā. Taču pēc šī plānojuma iznāk, ka jums labie darbi nāk no bauslības, bet tas ir ačgārni. Darbs, kas nāk no bauslības, pat ikviens kristieša darbs, lai cik labs tas arī šķistu, ir nosodāms darbs.

3. tēma. Par lūgšanu. Īsta lūgšana balstās: 1) uz pārliecību par tās uzklausīšanu; 2) uz ticību. Pēc šāda plāna jums pirmā daļa būtu pilnīgi aplama.

4. tēma. Dieva apsolījumi un draudi: 1) apsolījumi; 2) draudi. Vispirms Viņš mani mierina, bet tad nāk un nomētā ar akmeņiem, tā ka es aizmirstu, ko Viņš man ir stāstījis vispirms. Pareizi būtu tā, ka vispirms ir jāsit ar bauslību un tad brūces jāpārklāj ar apsolījumiem. Kas noslēdz sprediķi ar draudiem, tas ir darījis visu, lai padarītu to neauglīgu.

5. tēma. Īstā kristietība pastāv: 1) kristīgā dzīvē; 2) īstā ticībā; 3) svētīgā nāvē. Tas būtu vienkārši briesmīgs plānojums!

6. tēma. Kas jādara cilvēkam, ja viņš vēlas gūt drošu pārliecību par savu pestīšanu? Viņam: 1) jālabojas, jākļūst par citu cilvēku; 2) jānožēlo grēki; 3) arī ticībā jātveras pie Kristus. Kā es varu izlabot savu dzīvi, ja man vēl nešķiet pretīgs ļaunais dzīves veids un grēki? Un briesmīgākais ir 3. punkts. Jo nav nekā cita, kas spētu mani darīt drošāku par savu pestīšanu, kā ticība.

Tādējādi ačgārns ir piētistu secinājums, ka Kalnu sprediķī esot aprakstīta pestīšanas kārtība. Uz šīm domām viņus vedinājis tas, ka Kristus pašā sākumā saka: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” Bet būt “garā nabagiem” šeit nozīmē to, ka cilvēks neko neuzskata par savu, kam būtu pieķērusies viņa sirds. Garā nabags var būt arī miljonārs. Ja viņa sirds nav pieķērusies naudai un mantai, tad viņam patiesībā nepieder nekas. Turpretī arī nabags var būt garā bagāts, ja viņš paļaujas uz to nelielo naudas daudzumu, kas viņam vēl pieder. Pirmais ir svētīgs cilvēks, otrais ne.

Bet kad Kristus tālāk saka: “Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti,” tad piētisti domā, ka tās ir bēdas par grēku. Tā esot otrā pakāpe pestīšanas kārtībā. Taču Kristus šai vietā norāda uz bēdāšanos un krusta nešanu, kas šajā dzīvē jāuzņemas Viņa sekotājiem Viņa vārda dēļ. Un tad Kristus saka: “Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” Šeit piētisti milzīgi nopūlas, lai atrastu piemērotu nozīmi. Traucējošais faktors ir tas, ka līdz šim brīdim bija noklusēta taisnošana caur ticību. Tas neļauj īstenot viņu plānu pestīšanas kārtībai. Viņi met apbrīnojamu kūleni domāšanā, mēģinot no šīm svētībām izvērst savas “pakāpes”, taču viņu pūles ir veltīgas. Beidzot Kristus saka: “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Šai tad nu būtu jābūt ceturtajai pestīšanas pakāpei. Jā, bet vai lēnprātībai patiešām būtu jābūt pirms citām pakāpēm? Tātad, kad jums būs jāsprediķo par šiem svētības apsolījumiem, tad apsveriet visu pamatīgi un raugieties, ka jūs nesekojat šiem piētistu sludinātājiem!

Antinomieši bija vērsušies pret Luteru, un tādēļ arī viņam bija jāizsakās par tiem. Antinomieši mācīja, ka vispirms jāsludina žēlastība un tad grēku nožēla un atgriešanās. Viņi gribēja, lai bauslība vispār netiktu baznīcā sludināta. Tā piederoties rātsnamam un karātavām. Tā esot jāsludina zagļiem un slepkavām, nevis godīgiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par kristiešiem.

Savā 1539.gadā sacerētajā rakstā “Pret antinomiešiem” (W.XX,2024) (St.L.Ed.XX,1618) Luters raksta:

“Antinomieši ir izgudrojuši jaunu metodi, ka vispirms ir jāsludina Dieva žēlastība, pēc tam Viņa dusmas. Vārds “bauslība” kristietim vispār nav ne jādzird, ne arī jāpiemin. Viņi tā pēc sava prāta grozīja Rakstus un vēlējās tādējādi kļūt par lux mundi [pasaules gaismu]. Pamatojumu saviem uzskatiem viņi meklēja Pāvila vārdos.”

Viņi citēja to, kas teikts Rom.1:16: “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija; tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” Viņi sacīja: “Tātad apustulis sāk ar Evaņģēliju!” Bet vispirms taču vienmēr nāk ievads, un 16. pants tātad ir vienīgi visas šīs vēstules tēma. Pirmo daļu viņš iesāk ar 18. pantu un pēc tam saka: “Es tagad esmu parādījis, ka visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības, kas vajadzīga Dieva priekšā.” Tikai tad, otrajā daļā, viņš sludina Evaņģēliju.

Luters turpina:

“Bet viņi neredz, ka Sv. Pāvils māca taisni pretējo. Viņš vispirms rāda Dieva dusmas no Debesīm un visus padara par grēciniekiem un vainīgiem Dieva priekšā. Pēc tam, kad tie kļuvuši par grēciniekiem, viņš tiem māca, kā iegūt žēlastību un tapt taisnotiem, kā viņš to varen iespaidīgi un skaidri parāda pirmajās trīs nodaļās. Un arī tas ir īpašs aklums un muļķība, proti, šis viņu uzskats, ka dusmas nav saistītas ar bauslību. Tas vienkārši tā nevar būt, jo bauslība cilvēka prātā un gribā atklājas kā Dieva dusmība. Pāvils to izteic šādi: Lex iram operatur, t. i., bauslība rada dusmību. Kā vērtēt šādu rīcību: viņi atmet bauslību un tomēr māca par Dieva dusmām? Bet viņi taču apgriež otrādi kājās velkamo kurpi, sāk no otra gala, sludinādami mums bauslību pēc Evaņģēlija un dusmas pēc žēlastības. Es labi saprotu velna nodomu, redzu, kādas nelietīgas kļūdas viņš grib radīt ar šādu Svēto Rakstu patvaļīgu izmantošanu. Taču šajā reizē es to tuvāk neaplūkošu.”

Antinomieši bija iekārtojuši tā, ka varēja ar bauslību un Evaņģēliju izrīkoties pēc savas patikas.

Savā komentārā par 1.Moz.21:12-16 (I, 2142 utt.) (St. L. Ed. I, 1427 utt.) Luters raksta:

“Taisnība jau ir, ka ļaudis ir jāpaceļ un jāmierina; taču ir arī jāpaskaidro, kas ir tie ļaudis, kuri jāmierina, proti, tādi kā Ismaēls un viņa māte, kas izdzīti no mājas un tēvijas un cieš badu un slāpes tuksnesī, kas nopūtās piesauc Kungu un ir uz izmisuma robežas. Šādi ļaudis ir īstie Evaņģēlija klausītāji.”

Lai atbrīvotos no savas augstprātības, Hagarai un Ismaēlam vispirms vajadzēja nokļūt postā. Cilvēks pēc savas dabas ir pašpārliecināts. Viņš saka: “Ko tad es esmu darījis ļaunu? Neesmu nevienu noslepkavojis, neesmu pārkāpis laulību vai dzīvojis netikli, neesmu zadzis.” Cilvēks domā, ka viņš ar šīm pāris skrandām pastāvēs Dieva priekšā. Šai augstprātībai ir jāpazūd, un tam nepieciešams bauslības veseris, kas sasit un sadrupina šo klinti.

Luters turpina:

“Tādēļ antinomieši ir pelnījuši, ka visi tos nosoda, kaut arī viņi citē mūs, lai aizstāvētu savu mācību.”

Antinomieši apgalvoja, ka Luters pats sākumā esot sludinājis tikai mierinājumu. Tagad viņš atkritis no savas vecās mācības un kļuvis par bauslības pārstāvi. Tāpēc viņš tagad uzstājoties pret viņiem. Taču tas ir aplams novērtējums. Tai laikā, kad uzstājās Luters, viņam nemaz nevajadzēja daudz mācīt par to, kas ir bauslība. Ļaudis jau tā bija satriekti, ka nebija gandrīz neviena, kas ticētu iespējai saņemt Dieva žēlastību. Jo vislabāk Romas priesteri sludināja bauslību, blakus Dieva bauslībai likdami kanonus un agrāko koncilu, teologu un pāvestu galvenās tēzes. Kad uzstājās Luters, kurš visu to pats bija pārdzīvojis, viņš zināja, ka nevar nabaga ļaudīm palīdzēt labāk, kā sludinot skaidru Evaņģēliju. Toreiz bija tā, it kā rasa un auglīgs pavasara lietus būtu slacījis visu kristietību.

Tāpēc Luters par to raksta tā:

“Viņi grib savu mācību aizstāvēt, minot mūsu piemēru. Taču iemesls tam, ka mēs vispirms mācījām par Dieva žēlastību, taču ir skaidrs kā diena. Sasodītais pāvests ar saviem cilvēku sagudrotajiem likumiem bija pagalam nospiedis nabaga dvēseles, bija atmetis visus īstos līdzekļus, palīdzību, mierinājumu un iepriecinājumu, ar ko varētu glābt cerību zaudējušās sirdis no izmisuma. Kas tad cits mums toreiz bija darāms?”

Luters būtu bijis pats nožēlojamākais spīdzinātājs, ja viņš vēl šaustītu šos nabaga ļaudis. Bet tas bija citādi. Toreiz ļaudīm bija bailes no Dieva baušļiem, viņi baidījās no elles. Tagad ļaudis saka: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim, bet pēc nāves visam beigas.” Un, ja arī ir tādi ļaudis, kas tik slikti nerīkojas, tie tomēr domā: “Nu, tik ļauni jau nemaz nav.” Šādā situācijā jāsludina bauslība, vai arī jūs neko nepanāksiet.

Luters turpina:

“Bet mēs arī labi zinām, ka citādi jārunā ar tiem, kas ir pieēdušies, gļēvi un aptaukojušies. Mēs toreiz bijām izraidīti un stipri nomocīti. Mūsu ūdens trauki bija tukši, tas ir, nebija nekāda mierinājuma. Līdzīgi Ismaēlam, mēs mirstoši gulējām zem krūma. Tad mums bija vajadzīgi tādi mācītāji, kas atgādinātu par Dieva žēlastību un mācītu, kā mums gūt spirdzinājumu. Bet antinomieši grib, lai mācību par grēku nožēlu, atgriešanos sāktu uzreiz ar vārdiem par žēlastību. Es turpretī šo norisi vērtēju citādi. Ir taču zināms, ka Ismaēls tika izraidīts un tvīka slāpēs, pirms viņš dzirdēja eņģeļa mierinājumu. Tādēļ es sekoju šim paraugam un neesmu nevienu mierinājis, kā vienīgi tos, kas iepriekš bija piedzīvojuši ciešanas un nožēlu par grēkiem, kas bija izmisuši paši par sevi un kurus biedēja bauslība, kuriem uzklupis un kurus satriecis šis leviatāns [Nezvērs pūķa vai krokodila izskatā, kas Vecajā Derībā simbolizē haosu vai Dievam naidīgas pasaulīgas varas. - Tulk.piez.].

Ar šo pašu nolūku pasaulē ir nācis Kristus un negrib, lai kvēlojošais deglis taptu izdzēsts (Jes.42:3). Tādēļ Viņš aicina: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi.” (Mt.11:28) Ismaēls nebija tāds, pirms viņu neizdzina no mājām. Viņš bija lepns un drošs, antinomiešu epikūrietis. Viņš teica: “Es esmu kungs un mantinieks šajā namā (viņš bija dzimis agrāk nekā Īzāks), Īzākam un Sārai jāpiekāpjas manā priekšā”. Vai viņš par šo augstprātību bija jāslavē, vai tā bija jāpacieš, vai arī tā bija jāsoda? Bet kā gan citādi viņš būtu jāsoda, ja ne izraidot kopā ar māti no Ābrahāma nama, neļaujot ņemt līdzi neko citu, kā vien to, ko paredzējusi bauslība, proti, maizi un ūdeni? Jo rīkojas bauslība: tā ved sasietu zagli pie karātavām; bet pirms viņš tiek nožņaugts, to atspirdzina ar malku ūdens. Bet kad ūdens izbeidzas, atliek tikai nāve. Vairāk neko bauslība nesniedz.

Tālab ņemsim vērā, ka Dievs ir naidīgs pret augstprātīgajiem. Bet tos, kuri ir pazemīgi un kuri ir jutuši bauslības spēku, Viņš mierina, ja ne caur cilvēku, tad ar Debesu eņģeļa starpniecību, jo Viņš negrib, lai šādi ļaudis ietu bojā. Gluži tāpat Viņš negrib Ābrahāma namā atstāt pašpārliecinātos un lepnos. Bet skolotājam un mācītājam jābūt mācītam, prasmīgam un pieredzējušam abās lietās, lai viņš prastu gan sodīt un salauzt spītīgos, gan mierināt tos, kas sodīti un satriekti, lai tie nekristu galīgā izmisumā un tos neaprītu bauslība.”


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Divpadsmitais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.