Kvēlojoša mīlestība

“Kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi.” [Mt.26:13]

Un tā arī mēs pieminam šo notikumu šodien. Ka laiku pa laikam arī ciešanu laikā to esam darījuši iepriekš, bet līdzi mēs pieminām arī Jēzu, grēcinieku Pestītāju. Mēs līdzi pieminām to lielo mīlestību, kas Viņam bija uz mums un mācāmies no šīs sievas, kas svaidīja viņa kājas un galvu ar dārgo svaidāmo eļļu, no Marijas Martas un Lācara māsas, kā iedegties līdzi mīlestībā pret savu Kungu.

Dievišķīgā mīlestība. Viņa vispirms mīt mūsu Kungā un Jēzū, mūsu Pestītājā. Viņš nāk šīs mīlestības dēļ. Un šī mīlestība kā smaga nasta guļ uz Viņa, jo šīs mīlestības dēļ Viņš uzņemas bauslības jūgu. Un šī mīlestība Viņam bija bauslības vissmagākā nasta, ko Viņam nācās piepildīt šajā pasaulē līdz pat krusta nāvei, saņemot sodu par mūsu grēkiem. Viņam šī mīlestība bija vissmagākā bauslības nasta, bet Viņš varēja viņu nest, jo Viņa mīlestība bija kvēla.

Mums šī mīlestība, kas Jēzum bija bauslība, ir visaugstākā dāvana un visbrīnišķīgākais evaņģēlijs, kāds vien var būt. Mūsu grēki ir piedoti, vainas dziedinātas. Nevis tāpēc, ka mēs būtu labi, svēti un taisni ļaudis. Mēs arī esam tikai nožēlojami, bet Dieva apžēloti grēcinieki. Mums Viņa mīlestība, kas Jēzum bija bauslība, ir brīnišķīgs evaņģēlijs.

Bet, ja mēs esam patiesi šo evaņģēliju saņēmuši, ja mēs patiesi apzināmies, ka mūsu piecdesmit, piecsimt, tūkstoš vai desmit tūkstoš denāriju vai desmit tūkstoši talentu ir piedoti, ka mūsu grēku parāds ir dzēsts, tad mīlestība uz Kungu nāk mūsu sirdīs, kā tas bija Marijai. Viņas mīlestība uz Jēzu bija tāpēc tik kvēla, ka viņa saprata, ka viņa ticēja, ka viņa bija saņēmusi ar sirdi un dvēseli šo lielo žēlastību, ko Viņš viņai bija devis. Viņas smagos un rupjos grēkus piedodams un debesu valstību viņai atvērdams, tāpēc viņas sirds tā kvēloja uz Jēzu. Viņa bija saņēmusi šo mīlestību no Jēzus.

Un tālāk, kad mēs esam saņēmuši mīlestību no Jēzus, tad, protams, šī mīlestība nepaliek tikai attiecībā uz Jēzu. Tas, kurš mīl Jēzu tas mīl arī to, kas Viņam ir blakus, jo mīlestība nevar nededzināt. Un mēs varam droši sacīt, ka šī sieva, kas bija saņēmusi tik lielu mīlestību un tik lielu mīlestību arī Jēzum parādījusi. Kā arī tur, kur apkārt viņai bija ļaudis, arī viņas dzīve pret šiem ļaudīm bija atjaunota, ka viņa dega mīlestībā arī uz viņiem, ka šī mīlestība bija, kas viņas dzīvi vērsa pavisam citās sliedēs un pavisam citos ceļos nekā iepriekš. Jo tik kvēla uguns kāda bija viņā, nevar nededzināt visapkārt.

Protams, kad mūsu sirdī ir mīlestība, kas iedegta no Jēzus, un kad mēs gribam to vērst uz savu tuvāko, mums tā atkal ir bauslība. Jo mums ir jānoliecas pie sava tuvākā, mums ir jādara labu nevis sev, bet viņam. Tas, protams, pašam sagādā neērtības kaut ko pašam liedz, kaut ko pašam atņem, bet tā ir Jēzus mīlestība un Viņš sev liedza visu, lai mūs izpirktu un lai mūs ietvertu savā mīlestībā. Savukārt mūsu tuvākie, kas caur mums saņem šo Jēzus mīlestību kā mūsu kalpošanu, kā mūsu pakļaušanos bauslībai. Šo mīlestību izjūt kā brīnišķīgu evaņģēliju, kā brīnišķīgu dāvanu.

Un tā mēs redzam dievišķīgo mīlestību, kas reizē ir bauslība un reizē ir evaņģēlijs, kur mēs reizē esam šī evaņģēlija saņēmēji un arī šīs bauslības piepildītāji. Un citi caur mums atkal stājas šajā lielā noslēpumā un lielajā piederībā līdz kā evaņģēlija saņēmēji un kā bauslības piepildītāji.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]