Sirsnīga mīlestība pret brāli

“Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu.. “Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!”” [1.Moz.43:29]

Jāzeps Benjamīnu redz jau tuvāk, savā namā.

Te redzam viņa dabisko pieķeršanos. Brāli uzlūkojot, Jāzepa acīs riešas asaras, īpaši tādēļ, ka tiek pieminēts arī tēvs. Jāzeps saka: “Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!”

Šie vārdi skan ļoti sirsnīgi. Jāzeps ir aizkustināts ne tikai tādēļ, ka redz brāli, bet arī tādēļ, ka dzird brāļus pieminam māti, tēvu un visu, kas noticis mājās. Viņam ienāk prātā tas, kā māte, brālim piedzimstot, traģiski ir aizgājusi bojā gadu pirms viņa pārdošanas uz Ēģipti. Tai pašā brīdī Jāzeps būs atcerējies, cik lielu postu viņa vecākiem un viņam pašam nācies ciest visu mūžu, bet īpaši – divus gadus pēc mātes nāves; nākamajā gadā pēc Benjamīna dzimšanas Jāzeps tika pārdots ismaēliešiem.

Nav šaubu, ka Jāzeps to visu ir atcerējies un skatījis gara acīm tai brīdī, kad uzlūkojis savu brāli. Viņa sirds ir iedegusies maigā, sirsnīgā mīlestībā un pieķeršanās jūtās pret Benjamīnu un vecākiem. Tas ir, it kā Jāzeps būtu gribējis sacīt: ak, cik lielās sāpēs tava mīļā māte ir tevi dzemdējusi! Cik lielas grūtības, rūpes un bailes ir nācies izciest manam tēvam un man, līdz esmu varējis atkal jūs ieraudzīt un būt kopā ar jums! Ak, Dievs, cik smagi ir klājies tavai mātei, man un tavam tēvam līdz šim brīdim, kad atkal tevi redzu! Jāzepa sirds ir gluži izkususi un izplūdusi asarās.