Iemesli, kuru dēļ Kristus lūdz par Saviem mācekļiem

“Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eju pie Tevis..” [Jņ.17:11]

Kungs Kristus ir norādījis divus iemeslus, kuru dēļ Viņš lūdz par Saviem mācekļiem. Pirmais ir tāds: viņi ir Tavi, un Tu esi devis viņus Man, tas ir, ņēmis projām no pasaules, uzņemdams Savā valstībā un īpašumā, žēlastībā un aizsardzībā. Otrais: Kristus saka: Es esmu apskaidrots viņos, tas ir, viņi Mani slavē un apliecina kā To, kuram pieder viss, kas ir Tavs.

Šajā pantā Kungs Kristus norāda vēl trešo iemeslu, proti, Viņš aiziet no Saviem mācekļiem un atstāj tos pasaulē, pakļautus dažādām briesmām, nelaimēm vajāšanām. Jo vārdus “Es vairs neesmu pasaule” Viņš saka kā tāds, kam tūliņ jādodas projām un jāmirst, kā tāds, kas jau ir šķiries no šis pasaules. Tā ka Viņš vairs nedzīvo šo dzīvi, bet gluži citu, kuru Viņš pats nosauc par aiziešanu pie Tēva.

Kā tad Kristus šeit saka, ka Viņš vairs nav pasaulē, un izturas tā, itin kā dotos tālu projām, itin kā vairs nespētu būt mūsu vidū?

Būt pasaulē, tas nozīme – būt šajā ārējām sajūtām tveramajā dzīvē, kādu dzīvo un izmanto pasaule, dzīvē, kuru saucam par dabisko dzīvi. Tādēļ Viņš vairs nedzīvo pasaulīgu dzīvi, tas ir, nedzīvo šis miesīgās dzīves vajadzībās.

Ja Kristus nāk pie Tēva, tad Viņam ir jābūt visur, kur ir Tēvs. Tēvs ir visās vietās, debesīs un ārpus tām, uz zemes un visā radībā.