:: e – BAZNICA ::

Cienīgs apģērbs

“Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā.” [Kol.3:12]

Te mēs redzam, cik vērtīgas lietas grezno Dieva izredzētos, svētos un mīļotos! Pirmkārt, apustulis mums atgādina augstos titulus, kas pieder ticīgajiem. Viņš vēlas, lai mēs būtu ietērpti saskaņā ar stāvokli, kas piederas Dieva izredzētiem, svētiem un mīļotiem. Tāds ir arī apustuļa pamudinājums Vēstulē efeziešiem 4.nodaļā: “Es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa.” [Ef.4:1] Ievēro vārdus “aicinājuma cieņa”!

Kas šīs pasaules bērniem šķiet cienīgi un piemēroti, Dieva bērniem var būt gluži necienīgi un nepiemēroti. Piemēram, būt egoistam un paturēt visu labumu tikai sev, vai būt lepnam un tukšības pilnam, vai sūdzēt tiesā strīdnieku, vai runāt daudz tukšu vārdu, kā tas parasts šai pasaulē un par ko neviens nebrīnās.

Taču gaismas bērniem tas ir necienīgi un nepiemēroti. Tiem ir jārīkojas pretēji pasaules bērniem! Ķēniņa bērniem nepiedien staigāt apkārt ubagu drēbēs. Ietērpieties atbilstoši tam, kā jāģērbjas un jāgreznojas Dieva izredzētiem, svētiem un mīļotiem, saka apustulis.

Tagad aplūkosim pašas drēbes. Pirmkārt, ir pieminēta sirsnīga līdzjūtība un laipnība. Tas nozīmē sirsnīgas žēlastības rosību sirdī, kas izpaužas līdzjūtībā – tā piedod pārkāpējam un palīdz tam, kas postā un trūkumā. Līdzjūtība ir pavisam pretēja vēsajam un savtīgajam prātam, kas raugās tikai uz savām tiesībām.

Tā ir ticīgas sirds līdzdalība Dieva dabā, un tā ir īpaša Dievam raksturīga īpašība – iekšēja žēlsirdība un līdzjūtība, ko daudzviet paudis pats Dievs. Piemēram, Jeremijas grāmatā 31:20 Viņš saka: “Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!”

Tā ir mūsu Dieva sirsnīgā žēlsirdība un līdzjūtība, kurai jāatspoguļojas visos Viņa bērnos. Kā Kristus saka: “Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs” [Lk.6:36]. Un vēl: “Ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” [Mt.5:45].

Otrā lieta mūsu apģērbā ir laipnība vai labestība. Tā ir vēlme kalpot un būt noderīgam. Redzējuši tādu brīnišķīgu izredzēto tērpu, daudzi ir tuvojušies Dievam un Viņa ļaudīm. Dieva bērniem ir jābūt laipnākajiem un labvēlīgākajiem cilvēkiem virs zemes. Ko nespēj paveikt neviens sprediķis, to bieži paveic šī īpašība.

Visa Kristus dzīve virs zemes bija vistīrākā laipnība un labestība. Viņš dzīvoja, darīdams labu un visiem kalpodams. Vislielākā gara gaisma un visspožākie vārdi neko nelīdzēs un radīs vienīgi pretestību, ja tos paudīs auksts un nedraudzīgs cilvēks. Tas patiesi ir nožēlojami! Jo tiem, kas sludina un nes cilvēkiem visdārgāko atziņu, tas jāpavada ar jauku un laipnu izturēšanos.

Trešā lieta ir pazemība, kas ar to cieši saistīta. Kristietis, kas ir žēlastības motivēts, nereti savam tuvākajam ir spiests sacīt brīdinājuma vārdus, bet tā arvien tiks vērtēta kā garīga augstprātība, jo tieši tāds ir visbiežāk dzirdētais pasaules pārmetums kristiešiem – viņi ir augstprātīgi, lai arī neviens savu samaitātību nenožēlo tik smagi, kā to dara kristieši.

Un tomēr mums, kristiešiem, ir jārunā patiesība. Un, kad pasaules bērni kristiešus sauc par lepniem un tas notiek mūsu ticības mācības dēļ, tad mums vienmēr ir jāapliecina, ka mūsu motivācija nav lepnums. Tāpēc mūsu pazemībai ir jāizpaužas ne tikai sirdī, bet arī darbos.

Ja mūsu sirdī rosās augstprātība un pašapmierinātība, tad mums draud lielas briesmas un mūsu durvju priekšā stāv smags kritiens vai kāds cits neprāts. Jo Dievs lepniem turas pretī [1.Pēt.5:5]. No slazda, kas likts mūsu ceļā, mums nepalīdzēs izbēgt ne prāts, ne modrība. Tāpēc apustulis saka – palieciet pazemībā, lai cik tas būtu grūti. Neesiet par sevi augstās domās, bet turieties pie zemajiem un savās domās nekļūstiet pārgudri [Rom.12:16].

Ceturtā ir lēnība jeb lēnprātība. Proti, mēs nedrīkstam ļaut sevi izprovocēt uz ātrām dusmām. Un piektā ir pacietība. Proti, mums nevajadzētu pagurt savā piedodošajā pacietībā, lai mēs neiedomātos pārtraukt draudzību ar tuvāko, kurš pārbauda mūsu pacietību.