Īstās zāles pret sāpēm

“Neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši.” [1.Moz.45:5]

Tā Jāzeps šeit pret saviem brāļiem izturas laipnākajā veidā, ar vislielāko mīlestību cenzdamies viņus iedrošināt. Viņš ir bijis gudrs vīrs, kas labi sapratis šo sirdsapziņas cīņu, tādēļ izmantojis īstās zāles, lai remdētu šīs sāpes. Viņš saka: nebēdājieties un nedomājiet, ka es par notikušo dusmojos. Viss ir piedots un aizmirsts; es jūs mīlu brālīgi un no sirds.

Tas patiesi nozīmē – no sirds piedot brālim, īpaši tad, ja viņš ir bēdīgs un izbijies.

Mēs redzam, kā Kristus pēc savas augšāmcelšanās izturas pret saviem mācekļiem ar lielu lēnprātību un laipnību, cik draudzīgi Viņš tos uzrunā, kā rāda tiem savas rokas un sānus un ļauj, lai tie viņu aptausta. Viņš ļauj mācekļiem sevi redzēt un dzirdēt, ēd kopā ar viņiem un sarunājas ar tiem visdraudzīgākajā veidā. Tomēr viņi nav tik drīz pieceļami un stiprināmi. Un, kad Mk.16:7 eņģelis sievām saka, lai tās mācekļiem pasludina, ka Jēzus ir augšāmcēlies, viņš visupirms grib, lai tas tiktu paziņots Pēterim – jo viņu piemeklējušas vislielākās bailes.

Iedrošināt nomāktu sirdsapziņu ir grūtāk, nekā uzmodināt mirušo.