Tiem, kas grib lepoties ar brīvību
“Kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi.” [1.Pēt.2:16]
Tas sacīts īpaši mums, kas esam dzirdējuši par kristīgo brīvību — lai mēs nesāktu to izmantot ļaunprātīgi un kristīgās brīvības aizsegā darīt visu, kas vien mums ienāk prātā, tā padarīdami brīvību par visatļautību un miesīgu patvaļu. Mēs redzam, ka šodien tā mēdz notikt, un šī nelaime ir iesākusies jau apustuļu laikos. Jau toreiz daži ir darījuši tā, kā tagad dara liels ļaužu pulks.
Ar Dieva žēlastību un mīļā Evaņģēlija palīdzību esam atgriezušies pie patiesības atziņas un zinām, ka tā ir bijusi viena vienīga krāpšana, ko līdz šim mācījuši, noteikuši un rakstījis pāvests, bīskapi, priesteri un mūki. Mūsu sirdsapziņa ir atbrīvota no visiem cilvēku likumiem un spaidiem, ko šie ļaudis agrāk pielietoja pret mums.
Mēs zinām, ka mums nav pienākuma paklausīt viņu pavēlēm, baidoties zaudēt savas dvēseles pestīšanu. Pie šīs brīvības mums cieši jāturas, un to neviens mums nedrīkst atņemt. Taču tai pašā laikā mums jāraugās, lai nepadarām brīvību par sava kauna apsegu.
Mēs esam brīvi no visiem likumiem, taču mums ir nepieciešams aizsargāt vājos un nepieredzējušos kristiešus — tas ir mīlestības darbs.
Tādēļ tam, kas grib lepoties ar brīvību, visupirms jādara viss, ko kristietim piederas darīt, proti, jākalpo tuvākajam. Un tad jāizmanto brīvība tā, ka gadījumā, ja pāvests vai kāds cits dod savas pavēles un prasa tās pildīt, draudēdams ar dvēseļu pestīšanas zaudējumu, ir jāsaka tā: mīļais pāvest, es negribu šo darbu darīt tādēļ, ka tu man to pavēli, aizskardams manu brīvību; jo mums viss jādara brīvībā kā Dieva kalpiem (kā apustulis šai vietā saka), nevis cilvēku kalpiem.
Citādi, ja kāds no manis gaida šādas lietas un es ar tām varu kalpot viņam, es to darīšu labprāt un ar prieku, nejautādams, vai esi man to pavēlējis, vai ne, bet tikai brāļu mīlestības dēl un tādēļ, ka Dievs vēlas, lai kalpoju savam tuvākajam.
Ieskaties