Ziemassvētku rīts

“Jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” (Lk. 2:11)

Jēzu Kristu sauc par Kungu. Taču Viņš parādījās ļoti vienkāršā veidā – kā mazs bērniņš. Viņš nepiedzima pārtikušu ļaužu namā, bet kūtī, kur Viņu ielika silītē. Kā tāds nabadzīgs bērns varēja būt visas cilvēces Pestītājs?

Vispirms apvērsīsim jautājumu otrādi: vai princis vai veiksmīgs darījumu cilvēks varētu kļūt par pestītāju visiem ļaudīm? Droši vien bagātākajiem vai pats saviem draugiem un apbrīnotājiem, bet ne vienkāršajiem nabaga ļaudīm. Tie būtu par viņu teikuši: “Nē, viņš nav mūsējais. Viņš mūs nesaprot. Mēs viņam nemaz nerūpam.” Tikai Tas vienīgais, kurš pazemojās kā Jēzus Kristus, kļūdams par nabadzīgu bērniņu, varēja būt visu Pestītājs. Vēlāk Savā dzīvē Jēzus to apliecināja. Viņš aicināja: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi.” [Mt.11:28]

Taču tā nav nabadzība, kas padarīja Jēzu par Pestītāju. Viņš ir Pestītājs tāpēc, ka Viņš ir Dieva Dēls. Mesija, mūžīgais Dieva Dēls, vienlaikus ir cilvēks Jēzus. Eņģelis bija teicis Marijai: “Tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu.” [Lk.1:31-32]

Tādējādi Jēzus Kristus ir Dievs un cilvēks, mūžīgais Dieva Dēls un tomēr cilvēks ar miesu un asinīm, bet bez grēka. Tāpēc Viņš var būt Pestītājs visiem ļaudīm, lai atpirktu tos no grēka un nāves un dotu tiem mūžīgu cerību. Tāpēc “eima tad nu uz Betlēmi raudzīt, kas noticis”. Tā ir vislielākā svētība. “Gods Dievam augstībā!”