Palīdzība sirdsapziņas sāpēs un mokās

“Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti.” [1.Moz.43:18]

Kādēļ gan viņi nesatver Dieva vārdu, kas varētu viņus stiprināt un mierināt, tā ka nevajadzētu baidīties no nāves un citām briesmām? Brāļi ir tik iztrūkušies, ka nespēj domāt par apsolījumu un sava tēva sprediķiem; turklāt viņi tos ilgi nav dzirdējuši un nav tiem pievērsuši lielu uzmanību. Tā kā viņi ir noniecinājuši Dieva vārdu, tagad var uzņemt melus un baidīties paši no sevis. Viņi var sapņot un sagudrot pasakas par tirāniju un dažādiem sodiem, ko tiem varētu nākties pieredzēt.

Tās ir erinijas un elles velni, nemierīgas, apgrūtinātas sirdsapziņas sāpes un mokas izdarītā grēka dēļ, ar ko brāļi sevi bez iemesla nomoka.

Kad nāk Bauslība, tā sāk mani apsūdzēt un biedēt, es tieku nonāvēts un vajāju pats sevi; es cīnos pats pret sevi un nomoku sevi ar veltīgām, tukšām iedomām. Tā tas notiek: papildus tam, ka smagi grēkojam pret Dievu, mēs nomokām paši sevi, līdz nāk kāds brālis, kas mūs mierina un stiprina ar Dieva vārdu; viņš saka: kādēļ tu esi tik neprātīgs? Kādēļ tu izdomā tādas lietas?

Tu maldies un kļūdies – Dievs uz tevi nedusmojas. Viņš ir atņēmis tev tavu grēku. Šāda brāļa palīdzība un mierinājums ir vajadzīgs izbiedētai sirdij, kas pati sevi tā nomoka.