Dievs svētdienās strādā

“.. Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu ..” (Mt.20:28).

Viņš mūs mīl tik ļoti, ka ik svētdienu mūs personīgi apmeklē. Šajos īpašajos brīžos mēs tiekam pielīdzināti Marijai – mēs saņemam debesu dāvanas, kas ir vērtīgākas par visiem pasaules dārgumiem un mums ir sagādātas un izcīnītas ne ar zeltu vai sudrabu, bet gan ar Jēzus nevainīgajām ciešanām un izpirkuma nāvi.

Ir laiks, kad mums ir jākalpo kā Martai, bet šis nav tas laiks. Ir viens izņēmums: mācītāji. Kristus turpina kalpot Savai tautai dievkalpojumā, un Viņš to dara caur Saviem aicinātajiem un ordinētajiem kalpotājiem.

Tātad dievkalpojums nav domāts tikai tam, lai mēs stāstītu Dievam, cik Viņš ir brīnišķīgs. Pielūgsmes dievkalpojumi ir brīdis Dieva darbam pie mums. Viņš palīdz mums sadziedēt nedēļas laikā gūtās garīgās cīņas brūces un atkal piecelties. Jēzus asinis ir balzams visiem mūsu kaujā gūtajiem ievainojumiem. Viņa apsolījumi mūs atspirdzina.

Arī dziesmas un korāļi, ko mēs dziedam, un sprediķi, ko klausāmies, ir galvenokārt mūsu labumam. Tie katram ticīgajam atgādina: “Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Ps.27:1). Ir pareizi, ka lielākoties runā Dievs, un Viņš izvēlas to darīt caur Savu ganu muti.

Dieva radībām ir iedzimta vajadzība ir iedzimta vajadzība būt pielūgsmes attiecībās ar savu Radītāju. Mācītāji uztur viņu saikni ar Kungu ne tikai ar individuālu aprūpi, bet arī uzmundrinot šo kristiešu svētceļnieku draudzi ceļā uz godību.

Kad mācītāji rada tādu pielūgsmes atmosfēru, kura ļauj šiem topošajiem debesu pilsoņiem priecāties par plānotu tikšanos kādā no daudzajām Dieva vēstniecībām, dzīves ceļojums vairs nešķiet tik monotons. Jo šajās garīgajās pieturvietās notiek lietas, kurās “pat arī eņģeļi kāro ieskatīties” (1.Pēt.1:12).

Kad mācītāji pret šiem ticības noslēpumiem izrāda dievbijību un godbijību, tādu pašu attieksmi viņi raisa arī tajos, kurus tie vada.