Kā grēcinieks kļūst par Kristus mācekli

“Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” (Lk.5:8)

Tā bija Pētera pieredze, tiekot noliktam Kristus priekšā un sākot apjaust, kas gaidāms. Viņš jutās necienīgs. Vai, pareizāk sakot, – viņš saprata, ka ir necienīgs. Un celsmīgi ir tas, ka pirmie kristieši par to varēja stāstīt, netiekot satricināti savā ticībā. Gan Pēteris, gan Pāvils – lielie apustuļu pavēlnieki – ir bijuši necienīgi. Pāvils bija vajātājs un Kristus ienaidnieks, kad viņš tapa aicināts. Pēteris bija parasts cilvēks, grēcinieks tāpat kā citi, kāds, kurš, par spīti sava Kunga lielajai uzticībai un mīlestībai, viņu noliegs, kad tas tiks pārbaudīts. Pirmbaznīcā cilvēki izdarīja pareizu secinājumu: lai kļūtu par kristieti, nav nepieciešams būt kādam īpaši labam cilvēkam. Baznīca nebalstās uz mūsu morāli vai inteliģenci. Tā ir grēcinieku baznīca, bet arī piedošanas avots, kur ir pieejama šķīstīšana un palīdzība. To mēdza salīdzināt ar slimnīcu, kurā Kristus uzlasa bezcerīgi slimos un tos izglābj no nāves.

Var gadīties dažādi, kādam cilvēkam tiekot aicinātam par mācekli. Pēteris bija parasts cilvēks, un tika aicināts, kad viņš devās uz savu darbu tāpat kā visi citi. Jēzus viņam nevaicāja par viņa ticību. Viņš tam vienīgi lūdza iet līdzi. Pēc tam viņam pašam nācās klausīties un mācīties, dzirdēt un redzēt. Savukārt Pāvils jau bija dzirdējis un redzējis lielāko daļu no tā, ko varēja iemācīties no Vecās Derības un bauslības. Taču viņš nebija sapratis Dieva noslēpumā apslēpto gudrību, ko Dievs bija izdomājis un tagad īstenoja. Izšķirošā atziņa pie Pāvila atnāca, saprotot, ka Jēzus patiešām bija Mesija, Dieva Dēls. Taču tobrīd viņš jau bija ilgu laiku bijis māceklis – nevis Jēzum, bet Dieva vārdam.

Lai kā Dievs mūs aicinātu, viņš mūs aicina uz šo: būt ar Jēzu, lai mācītos no Jēzus, dzīvot ar Jēzu un pieņemt to, ko vienīgi Jēzus var mums dot. Tas nav tik droši, ka mēs varam pieņemt visu jau no sākuma. Tālab mēdz sacīt, ka māceklis ir tas, kas uzklausa Dieva vārdu un lūdz Dievu, lai nāktu pie ticības vai saglabātu ticību. Izšķirošais ir tas, ka cilvēks turas pie Jēzus un viņam seko. Pēc tam Jēzus parūpējas par pārējo. Tas nav tik droši, ka cilvēks jau no sākuma saprot un aptver visu, varbūt pat vissvarīgāko ne. Pēteris diez vai varēja būt sapratis to, ko Jēzus domāja, sakot, ka tam vajadzēs kļūt par cilvēku zvejnieku. Bet tas paļāvās uz Jēzu un viņam sekoja. Tā rīkojas māceklis.