Pagātnes un tagadnes kristologijas pretrunas

Mums ir mācīts, ka Dieva Dēls kļuvis cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, un šīs divas dabas – dievišķā un cilvēcīgā – tik neatdalāmi apvienojušās vienā personā, kas ir viens Kristus.

Vārds kristoloģija nozīmē mācība par Kristu un tādēļ tieši tā lielā mērā nosaka kristīgās reliģijas seju. Kad baznīca runā par kristoloģiju, tā konkrēti domā Jēzu, kurš ir atklājies kā Kristus. Jaunajā Derībā tiek lietots vārds tas Kristus, lai norādītu, ka Kristus, vispirms ir Vecās Derības tituls, bet nevis personas vārds. Viņš ir ilgi gaidītais apsolījuma piepildījums, Ābrahāma “sēkla”, kurš sadragās čūskas galvu. Vārds “Jēzus no ir Kristus”, iespējams, attīstījies no senākā “Kristus Jēzus”. Tas ir saīsinājums no baznīcas visvecākās ticības apliecības, ko sv. Pēteris pirmo reizi izteica, sacīdams: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt.16:16). Jēzus ir cilvēka no Nācaretes vārds, kuru Viņa laikabiedri pazina kā Marijas un Jāzepa dēlu. Kristus ir Vecās Derības tituls, kas apzīmē Dieva apsolīto Izraēla atbrīvotāju. Apliecinājums “Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls” kļuvis par klinti, uz kuras līdz pat šai pašai dienai tiek celta baznīca. Tas ir baznīcas sludināšanas saturs un standarts, un sirds atšķirības zīme Kristus sekotājiem, kuri tiek saukti par kristiešiem, jo viņi tic, ka Jēzus ir Kristus. Tie, kas ienākuši baznīcā, visos gadsimtos ir kristīti Kristus vārdā un ir arī apliecinājuši šo ticību (Ap.d.2:38). Bez šīs apliecināšanas baznīca pārstāj būt baznīca un Evaņģēlijs pārstāj būt Evaņģēlijs.¹

Vārds Jēzus Kristus norāda, ka kristoloģijai var tuvoties pa diviem ceļiem: pa vēsturisko, jeb “no apakšas”, vai pa atklāsmes ceļu, jeb “no augšas”. Tas sevī ietver to, ka Viņš ir reizē gan cilvēcisks, gan dievišķs. Strikti runājot, termins “kristoloģija” norāda uz to, ka tie, kas iesaistīti šajās studijās ir jau pārliecināti, ka tas, kas ir zināms par Jēzu kā Kristu, nāk caur atklāsmi. Tādējādi jau iepriekš tiek pieņemta Vecās Derības autoritāte. Pētera vārdi (Mt.16:16) apliecina, ka Jēzus, kurš ir Kristus, ir arī Dieva Dēls.

Eņģelis, pasludinot Kristus dzimšanu, atklāja, ka Jēzus ir arī Kungs un Pestītājs. Šie tituli tiek lietoti viscaur Jaunajā Derībā. Kristoloģijas primārā problēma ir Kristus transcendentā izcelšanās no Dieva Tēva, pieņemot bez iebildumiem to, ka Jēzus no Nācaretes ir patiesa persona cilvēces vēsturē. Jautājums par Jēzus vēsturiskumu, iekļaujot tajā vārdu un darbu autentiskumu, ko Viņam piedēvē, tapis par visaptverošu jautājumu studijās par Jēzu Kristu. Vai Jēzus ir reāli eksistējis? Ja Viņš ir eksistējis, tad ko var par Viņu zināt? Šie jautājumi ir kļuvuši par avotu daudzām asām teoloģiskām diskusijām jau kopš agrīnās baznīcas laikiem. Alberta Šveicera spriedums ir tāds, ka ļoti maz ko var zināt par Kristus vēsturiskumu.

Tiem, kuriem sagādā patiku sarunas par negatīvo teoloģiju, var atrast tajā pamatojumu. Nav nekas negatīvāks par rezultātu, ko sasniedz, kritiski studējot Jēzus dzīvi.²

Pēc daudzu kritisku domātāju viedokļa Kārls Barts nespēja atbilstoši pieņemt izaicinājumu, ko meta tie, kas apšaubīja Jēzus Kristus vēsturiskumu³. Vēsturiskās studijas par Jēzu nevar būt pielīdzināmas kristoloģijai. Kāds luterāņu teologs nosauca vēsturiskās Kristus studijas par “Jēzuiloģiju.”

Tie, kuri mēģinājuši diskreditēt baznīcas vēsti, ir apšaubījuši Jēzus vēsturiskumu jau kopš apustuļu laikiem. Tādi apgalvojumi nekad nekļuva par baznīcas teoloģijas centrālo jautājumu, jo nekad nebija šaubu par Jēzu no Nācaretes kā vēsturisku personu. Baznīca pati sev uzdeva jautājumu par Kristus un Dieva attiecību dabu. Pat mūsu Kunga zemes dzīves laikā jautājums, kas izraisīja pretrunas tā laika reliģisko līderu vidū, bija Jēzus pretenzijas uz unikālajām attiecībām ar Dievu. Eksistēja daudzi viedokļi, lai izskaidrotu tos lielos darbus, kurus bija veicis šis vīrs no Nācaretes. Daži saprata Jēzus attiecības ar Dievu kā tādas, kas neatšķiras no lielajiem praviešiem, līdzīgu Elijam vai Jeremijam, vai kā vēl nesenā pagātnē eksistējušu personu – Jāni Kristītāju (Mt.16:14). Tomēr vienīgais izskaidrojums Viņa attiecībām ar Dievu bija tas, kuru pieņēma pats Jēzus Kristus – Pētera liecība: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt.16:16). Jēzus paskaidroja, ka šāda liecība, kura nāk “no augšienes”, nav cēlusies no cilvēciskiem prātojumiem (Mt.16:17). Pāvils skaidri parāda to, ka vienīgi Svētais Gars var izraisīt apliecību, ka “Kungs ir Jēzus” (1.Kor.12:3). Ik reizi, kad cilvēki apliecina Jēzu kā savu Kungu, viņos darbojas Svētais Gars. No otras puses, ik reizi, kad vien cilvēki noraida šādu apliecību un tās vietā Kristus attiecības ar Dievu redz vienīgi un ne vairāk kā attiecības ar lielu reliģisku skolotāju, vai uztver Viņu kā seno laiku pravieti, Gara darbība tiek noraidīta. Jau Jaunās Derības laikmetā attiecības starp cilvēcisko un dievišķo Jēzus dabu patiesu cilvēku no Nācaretes un dievišķo Kristu – kļuva par kristoloģijas strīdu priekšmetu, uzsverot vienas dabas esamību un pametot novārtā otru. Agrīnajā baznīcā tas bija daudzu izaicinošu pretrunu avots. Pirms vēl noslēdzās Jaunās Derības laikmets, bija radušās grupas, kuras saprata Jēzu vienīgi kā dievišķu būtni un noraidīja Viņa cilvēcīgumu. Tā rezultātā viņi vairs neatzina iemiesošanos (inkarnāciju).

Kristus divējādās dabas skaidrošana palika kristoloģijas centrā no apustuļu laikiem līdz pat reformācijai. Debates, kuras sākās pirmajā gadsimtā, turpinājās otrajā. Dokētisms, prominenta gnosticiska herēze, noliedza Kristus cilvēciskumu, neatzīstot patiesas iemiesošanās (inkarnācijas) notikumu. Ebionisms Kristu noliedza dievišķumu, kurš esot bijis vienkārši Marijas un Jāzepa dēls. “Dokētisms” ir termins, kurš nācis no grieķu darbības vārda δοκεω, kurš kā nepārejošs darbības vārds nozīmē “šķist”. Šie gnostiķi mācīja, ka Jēzus tikai šķita esam reāls cilvēks, bet patiesībā tāds nebija. Francis Pipers atzīmē:

Dokētisms, tāpat kā gnosticisms vispār, uzskatīja, ka matērija pati par sevīm ir ļauna un uzskatīja Kristus cilvēciskumu par tīru ilūziju.

Šīs herēzes agrīnā forma ir pieminēta 1. Jāņa vēstulē (4:2), kur daži baznīcā noliedza, ka Kristus ir nācis miesā. Gnosticisms ar dokētisko skatījumu uz Kristu bija raksturīgs hellēniskajai sabiedrībai, kura spēcīgi ietekmējās no uzskatot platonisma, pasaules materiālās lietas par necienīgām. Uzskats, ka Dievs varētu pieņemt cilvēcisku miesu, viņiem bija apvainojošs un neaptverams. Iespējams, ka augšāmcelšanās noliegšana Korintā bija šīs filozofijas ietekmes rezultāts. Abu šo herēžu iedīgļi bija sastopami jau pirmajā gadsimtā un apustuļi jau reaģēja uz tiem.

Pat tad, kad Jēzus dievišķā un cilvēcīgā daba bija apliecināta, to savstarpējās attiecības turpināja palikt baznīcas uzmanības centrā līdz pat astotajam gadsimtam. Septiņi ekumēniskie baznīcas koncili kopš Nikajas 325.g. līdz pat 787.g. atkal Nikajā apskatīja kristoloģisko herēžu dažādās formas. Origens (185.-252.) mācīja, ka gan Jēzum, gan Svētajam Garam katram ir mūžīgā dievišķā daba, bet saprata Dēla un Gara dievišķību kā mazvērtīgāku par Tēva dievišķumu. Šī teorija, pazīstama kā subordinacionisms, patiesībā bija triteisma forma, kurā Gara un Dēla dievišķums tika uzskatīts mazvērtīgāku un tādējādi atšķirīgu no Tēva dievišķuma⁴. 4. gadsimta sākumā Ārijs izraisīja visasākās kristoloģijas pretrunas visā senās baznīcas vēstures laikā. Ārijs ierosināja formu, tiešs subordinācijas radikālo noliedzot Dēla mūžīgo eksistenci. Ārijs mācīja, ka Dēls eksistēja nevis nepieciešamības, bet vienīgi Tēva gribas dēļ. Ārijs bija priekštecis vēlākajai apoloniārisma herēzei, noliedzot, ka Jēzum ir bijusi cilvēciska dvēsele; viņš apgalvoja, ka šo funkciju inkarnētajā personā veica Logoss. Nav iespējams precīzi pielīdzināt mūsdienu unitārismu Ārija mācībai, bet gan unitāristi, gan ariāņi ticēja, ka dievišķība, strikti runājot, var būt vienīgi Tēva neatņemama pazīme. Praktiski šeit tiek noliegts abu – gan Dēla, gan Gara – dievišķums. Nikajas ticības apliecība bija rūpīgi izstrādāta mēģinājumi izskaidrot Kristus divējādo dabu. Nestorijs, dedzīgs antiariānis tik tālu nošķīra un atdalīja Kristus divas dabas, ka viņš tika apsūdzēts mācībā par to, ka patiesībā Kristū ir divas personas viena cilvēcīga, otra dievišķa. Pēc Nestorija Eutihs sajauca atdalījumu starp Kristus divām dabām – viņš mācīja, ka Kristū bija vienīgi dievišķā daba. Nestoriānisms tika iztirzāts Efezas koncilā 431.g. un eutihianisms tika atzīts nopar nepareizu Halkedonas koncilā 451. g. Tieši Halkedonas koncilā baznīcas kristoloģija tika izteikta formā, kurai bija lemts palikt par ticības standartu līdz pat apgaismības laikmetam. Halkedonas koncils it kā uzcēla četrus vaļņus, aizsargājot divu dabu noslēpumu Kristū. Ar četru definīciju palīdzību tas pierādīja nestoriānisma un eutihianisma kļūdas. Pret Nestoriju koncils apgalvoja, ka divas dabas Kristū eksistē αδιαιρέτως (nedalāmi) un αχώριστος (nešķirami). Galvenais apgalvojums pret Eutihu bija, ka divas dabas Kristü eksistē ασυγχύτως (nesajaucami) obsiun είναιατρεπτως (nemaināmi) ⁵. Halkedonā izstrādātā kristoloģija tika ietverta Atanasija ticības apliecībā, kura tika formulēta starp 5. un 6. gs. Pret eutihianismu Atanasijas ticības apliecība apliecināja, ka Jēzus ir “patiess Dievs un patiess cilvēks” un “personas nav sajauktas, ne būtības atšķirtas”. Atbildot Nestorijam, tā apliecināja, ka, lai arī Jēzus ir Dievs un cilvēks, Viņš nav divi, bet viens Kristus.

Baznīcas pareakcija uz ariāņu kristoloģiju. Tā aprakstīja Dēla dievišķību kā ομοούσιος ar Tēva dievišķību, tas ir, tādu pašu pēc būtības. Nikajas koncils noliedza Ārija apgalvojumu, ka Dēls ir radītas būtne, bet ne Dieva vienpiedzimušais

Pēc tam, kad ariāņu pārliecība bija oficiāli nosodīta, radās vēl divas janas herēzes, kas bija teoloģiski stāvēšanas pirmo gadsimtu laikā Kristus patiesā dievišķība vai cilvēcība tika apstrīdēts un aizstāvēta; tomēr pēc Halkedonas radās arvien vairāk strīdu par Kristus cilvēcīgās un dievišķās dabas savstarpējām attiecībām. Šo si strīdu pamatā alaž bija vecais platoniskais uzskats, ka materiālā substance in mazvērtīgāka, un kantā nepieder augstākajai debešķīgajai realitātei, kuras ideālās formas ir pamatā visām materiālajām lietām, un kuru materiālā pasaule spēj vienīgi vāji imitēt. Tādēļ, pielietojot šo domāšanas veidu kristoloģijā, kā rezultāts radās noliegums, ka Kristū eksistējusi patiesa vienība starp dievišķo un cilvēcīgo. Monofizītu pretrunas attīstījās drīz pēc Eutiha mācības nosodīšanas Halkedonas koncilā 451.g. Monofizītu mācība attīstījās no Eutiha herēzes, bet nebija tai identiska. Eutihs mācīja, ka Kristus vienībā dievišķās un cilvēcīgās dabas mijiedarbības rezultātā pastāv viena vienīga daba – dievišķā daba. Monofizīti uzskatīja, ka Kristus divas dabas bija tādā mērā vienotas, ka, pat ja Kristus tomēr bija cilvēcisks un dievišķs, tomēr viņa divas dabas bija kļuvušas par vienu, pateicoties to vienībai. Filoksēns, vadošais monofizītu herēzes pārstāvis, uzskatīja, ka, ja ir divas dabas, tad neizbēgami jābūt divām personām un diviem dēliem. Tāda vai citāda monofizitisma forma bija pēdējo triju ekumēnisko koncilu diskusiju objekts: Konstantinopoles II, 553.g., Konstantinopoles III, 680.g. un Nikajas II 787.g.

Vecās kristoloģiskās herēzes reformācijas laikā tika atdzīvinātas debatēs starp luterāņiem un reformātiem. Luterāņi pastāvēja uz to, ka vienība starp dievišķo un cilvēcīgo dabu Kristū kļūst par vienu personu, Dievu cilvēku Jēzu Kristu. Reformāti uzsvēra Kristus divu dabu individualitātes tādā pakāpē, ka viņi gandrīz apgalvoja, ka Kristū mājojušas divas personības. Filozofiskais pamats reformātu kristoloģijā bija viņu princips, ka laicīgais nevar būt mūžīgs (finitum non est capax infiniti). Šis princips ārēji reformātiem parādījās kā patiesas Kristus miesas klātbūtnes noliegums altāra sakramentā; bet diskusijas par Svēto Vakarēdienu bija vienīgi kristoloģijas dziļāko domstarpību atspoguļojums un rezultāts. Atšķirības starp luterāņiem un reformātiem pirmo reizi parādījās Lutera debatēs ar Cvingliju. Kopš tā laika tiek maldīgi apgalvots, ka Luters un Melanhtons ir ignorējuši senos kristoloģiskos formulējumus. Šo uzskatu bieži ilustrē ar slavenā Melanhtona izteiciena palīdzību:

Pazīt Kristu nozīmē pazīt Viņa nopelnus.

Tomēr šīs frāzes atlikusī daļa tiek citēta reti:

(..) un nevis darīt tā, kā tie (sholastiķi) māca, gremdējoties pārdomās par Viņa inkarnācijas dabu un formām.

Albrehts Ričls lietoja šo frāzi, lai ilustrētu populāro uzskatu par reformāciju, ka, pazīstot Kristu pēc Viņa nopelniem, mācība par divām dabām zaudē savu nozīmi. Analizējot luterāņu un reformātu debates var pārliecināties, ka uzskats, par to, ka Luters un Melanhtons nebija ieinteresēti kristīgās⁶ tradīcijas kristoloģijā, ir maldīgs 1 Luterāņi saskatīja reformātu kristoloģijā atdzimstam veco Nestoriānisma herēzi, kur tika uzskatīts, ka Kristus dievišķā un cilvēciskā daba izslēdz viena otru. Platonisma princips, ka transcendentais ideāls ir nespējīgs pilnībā izpausties šīs pasaules materiālajās lietās, izraisīja kristoloģijas sagrozījumus arianismā, un nestorianismā, un tagad atkal izpaudās Kalvina un viņa sekotāju kristoloģijā. Pret šo bīstamo uzskatu nepārtraukti brīdināja luterāņu ticības apliecības, ortodoksie luterāņu tēvi un vairāki nesenie luterāņu teologi, kā K. Valters un Francis Pīpers⁷ .

Pretrunas attiecībā uz Kristus dievišķo un cilvēcīgo dabu tagad pilnībā aizēno jautājums par Kristus vēsturiskumu. Kā tika sacīts iepriekš, jautājums par Kristus vēsturiskumu, strikti runājot, neattiecas uz kristoloģiju, tāpēc ka pats termins – kristoloģija – mazāk attiecas uz vēsturiskiem Jēzus dzīves aspektiem nekā uz Viņa stāvokli kā Dieva Dēlu, Trīsvienības otro Personu. Tomēr pirms nopietnu kristoloģijas studiju sākuma ir jāpieņem Jēzus Kristus vēsturiskās eksistences fakts, kā tas ir atspoguļots inspirētajos Viņa eksistences aprakstos. Tiem, kuriem nav stabilas pārliecības par Jēzus vēsturiskumu, patiesa kristoloģija ir neiespējama. Tādām personām vairāk piederās sevi vēsturniekiem nekā par teologiem. Uzskats, ka jautājums par Jēzus vēsturiskumu, strikti runājot, nav teoloģisks, nenozīmē, ka to var noliegt vai ignorēt. Cilvēkam ir jāatzīst Jēzu kā patiesu vēsturisku personu pirms tas spēj atzīt Viņu kā Kristu, pasaules Pestītāju. Tie, kuri seko Gotfrīda Lessinga pēdās (1729.-1781.)⁸, kurš atvēra durvis uz uzskatīt to, uz ko šodien atsaucas kā uz Augstāko Kriticismu, tie, līdzīgi Lessingam, domā, ka Jēzus biogrāfija nevar tikt restaurēta. Lessings anonīmi publicēja kā daļu no sava “Wolfenbuettel Fragments” (1774.- 1778.) orientālista Hermaņa Samuēla Reimarusa darbu ar nosaukumu “Jēzus un Viņa mācekļu mērķi”, kas tiek uzskatīta par pirmo Jēzus biogrāfiju. Lessings apgalvoja, ka vēsturisko patiesību nevar pierādīt un tāpēc to nevar lietot par pierādījumu kaut kam citam. Šis uzskats, pazīstams kā “Lessinga grāvis”, saistījis daudzus teologus, kuri nav spējuši atbildēt jautājumus par Kristus vēsturiskumu. Attiecināts Jaunās Derības teoloģijas studijām, “Lessinga grāvis” padarīja vēsturisko Jēzus personu par neizprotamu. Pēc Lessinga cits ietekmīgs zinātnieks, Dāvids Frīdrihs Štrauss (1808.-1874.), laikā uz no 1835. līdz 1840. gadam publicēja četrus darba ” Jēzus dzīve” izdevumus, kuros tika apgalvots, ka Evaņģēliji ir mīti, kas izgudroti agrīnajā kristietības sabiedrībā. Citi zinātnieki vēsturiskā Jēzus meklēšanā iztika bez tik radikāliem secinājumiem kā Štrauss, tomēr tikai nedaudzi labprātīgi uzņēma Evaņģēlijus kā faktisko vēsturi. Deviņpadsmitā gadsimta pētījumu kopsavilkums bija publicēts 1906. gadā iznākušajā Alberta Šveicera grāmatā “Vēsturiskā Jēzus meklējumos”. Šveicers secināja, ka viss, ko īstenībā var pasacīt par Jēzu ir tas, ka “Viņš nāca pie mums kā kāds nepazīstamais, bez vārda”. Pagātnes kristoloģijas pretrunas ir tikušas savienotas ar tagadnes pretrunām caur Kristus vēsturiskuma jautājumu un, lai gan vēsturiskie pētījumi par Jēzus dzīvi tieši neattiecas uz kristoloģiju, tos nedrīkst ignorēt.

Ja Jēzus dzīve nav vēsturiski pareizi atspoguļota Evaņģēlijos, tad kristoloģija zaudē jebkuru jēgu. Sv. Pāvils saka, ka bez augšāmcelšanās nav kristietības (1. Kor. 15:12-19). Fakts, ka mēs šodien dzīvojam, noved pie neizbēgama secinājuma, ka pastāv noteikta pagātnes vēsture, kas sniedz ziņas par mūsu izcelšanos, ka šī vēsture ir izdibināma, un ka tā veido daļu no mūsu šodienas eksistences. Baznīcas kā Jēzus mācībām uzticīgu cilvēku kopas eksistence dod vismaz daļēju liecību par paša Jēzus kā vēsturiskas personas eksistenci⁹. To pašu var teikt arī par marksisma, budisma un konfucionisma dibinātājiem. Kristietība nevar izvairīties no vēsturiskās kritikas par tās izcelšanos bez atteikšanās būt par inkarnācijas reliģiju. Inkarnācija nozīmē, ka Dievs ir aktīvs cilvēces vēsturē kādā vienā īpašā vēsturiskā personā – Jēzū no Nācaretes. Pagātne turpina dzīvot tagadnē un ietekmē nākotni. Tas pats attiecas arī uz tagadnes baznīcu, kuras eksistenci un veidošanos ir noteicis Jēzus no Nācaretes. Veidojoties agrīnajai kristīgajai sabiedrībai, izšķirošais faktors baznīcā cauri sekojošiem gadsimtiem, pēc Bultmaņa viedokļa, atstāj neatbildētu jautājumu par to, kas veidoja agrīno sabiedrību. Visapmierinošākā atbilde ir, ka Jēzus ir izšķirošais faktors kristīgās baznīcas izveidē.

Izplatītais arguments pret Jēzus vēsturiskumu ir tas, ka Jaunā Derība ir vienīgā liecība par Viņu, kas pieejama vēsturniekiem. Šis arguments ir visai diskutējams, jo tas neievēro to faktu, ka Jaunā Derība nav vienkārši viena grāmata, bet gan manuskriptu kolekcija, kuru ir rakstījušas vismaz deviņas vai desmit personas no dažādām vietām, tik attālām vienai no otras kā Jeruzāleme un Roma, laika periodā, kas aptver kādus piecdesmit gadus. Kritiski noskaņoto zinātnieku vairākums un citi ortodoksās kristietības oponenti uzskata, ka tāpēc, ka Jaunās Derības Raksti ir tik atšķirīgi pēc stila un izcelšanās, nav gandrīz nekādu pierādījumu sadarbībai starp dažādiem tās sarakstītājiem. Jaunā Derība, kura ir galvenā, bet ne vienīgā liecība par Jēzus vēsturiskumu, attīstīta kā dokumentu apkopojums, kuru baznīca atzina par vienotu pēc temata un mērķa. Baznīca atzina šos atsevišķos rakstus par autoritatīviem to apustuliskās izcelsmes dēļ. Par Jēzu no Nācaretes ir atstāts daudz lielāks vēsturisko liecību skaits, salīdzinājumā ar citām vēsturiskām personām – faraoniem, Aleksandru Lielo vai Jūliju Cēzaru. Jaunās Derības liecību dažādība drīzāk apstiprina Jēzus vēsturiskumu, nekā to mazina. Ziņas par kristiešu eksistenci jau pirms pirmā gadsimta beigām atrodamas arī ārpus Jaunās Derības. Pat mūsdienu jūdaisms atzīst, ka Jēzus no Nācaretes bija prominenta persona Israēla vēsturē. Jēzus no Nācaretes reālās eksistences noliegšana drīzāk pamatojas uz filozofiskiem pieņēmumiem, saskaņā ar kuriem pagātnes izzināšana ir ārkārtīgi grūta vai pat neiespējama, nekā uz patiesi vēsturiskiem argumentiem. Kā mēs to redzēsim no diskusijas par Jēzus bezvainīgo dzimšanu un it īpaši – augšāmcelšanos, evaņģēliji nevilcinās vērsties pie tiem, kas apšauba šos notikumus Jēzus dzīvē. Jaunajā Derībā vēsturiskajiem sniegtā atbildes uz jautājumiem eksistējušas vēl pirms kristoloģijas, un nevis kā tās daļa. Tas nenozīmē, ka kristoloģojas ietvaros jāignorē vēsturiskos jautājumus par Jēzu. Kad Karls Bārts mēģināja glābt teoloģiju no postošiem rezultātiem, kuri radās vēsturiskā Jēzus meklējumos, viņš radīja pats savu kristoloģiju, kura nesniedza atbildes uz vēsturiskajiem jautājumiem par Jēzu. Tomēr mēs nedrīkstam izveidot un tādu kristoloģiju, kas ignorē vēsturiskos jautājumus par Kristu. Rūdolfa Bultmaņa darbs “Jāņa evaņģēlija komentārs” augsti novērtē Jāņa kristoloģiju un ir pat noderīgs dogmatikā; taču tā ir pilnīgs pretstats citām kādai citai viņa grāmatai – “Jēzus un Vārds”. ¹⁰ Šeit viņš nenonāk daudz tālāk par Ādolfu fon Harnaku, kurš gadsimtu griežos savā slavenajā darbā “Kas ir kristietība?” paziņoja, ka Jēzus mācības kopsavilkumu var ietvert vienkāršā frāzē: “Dieva tēvišķība un cilvēku brālība.”

Gluži tā pat, kā agrīnā baznīca cīnījās, aizstāvot tās teoloģiju pret uzbrukumiem, kas attiecās uz Kristus dievišķo un cilvēcīgo dabu, tā arī šodienas baznīca cīnās, aizstāvot savu teoloģiju pret tiem, kuri gribētu tai laupīt pārliecību par Kristus vēsturiskumu. kristoloģijas stāvoklis Patreizējais pieprasa vēsturiskos jautājumu apskatu. Pjērs Benuā ir reiz ļoti skaidri pasacījis:

Ja mūsu ticībai ir tiesības paļauties uz evaņģēlistiem kā uz iedvesmotās vēsts pierakstītājiem un vidutājiem starp Dieva Vārdu un mums, tad arī mūsu saprātam ir tiesības pārbaudīt viņu liecību un tās vēsturisko vērtību tā, lai mēs caur to varētu uztvert, ko Jēzus ir patiesībā darījis un teicis.

1 – Pilnīgākai informācijai par Kristu kā Jēzus titulu un agrīnās baznīcas apliecībām skat. Cullman, “Christology”. Autors izsekojis Kristus titula attīstībai sākot no Vecās Derības laikiem, caur Jūdaismam, paša Kristus sludināšanai, līdz laikam, kad baznīca to sāka oficiāli apliecināt.

2 – “Jēzus, kurš nāca pie cilvēkiem kā Mesija, kurš sludināja Dieva valstības ētiku, kurš dibināja virs zemes debesu valstību un mira, lai pilnīgi noslēgtu savu darbu, nekad nav eksistējis. Viņu ir radījis racionālisms, apveltījis ar dzīvību liberālisms un vēsturiskā veidolā ietērpusi modernā teoloģija.”

3 – “Pamēģiniet, līdzīgi Bartam, uzsvērt viņa teoloģijas objektivizējošās īpašības; viņš nedz pievienojas, nedz noraida principiālo vēsturiskās atklāsmes noliegumu, kas ir raksturīgs dialektiskajai teoloģijai. Uzskats, ka dievišķā atklāsme notiek vienīgi kā personīgs, žēlastības dots brīnums, kam raksturīga īpaši objektīva koncepcija un formulējums, respektīvi, universāls pielietojums, bija pretrunā ar Rakstos doto Dieva atklāsmes principu. Kā mums attiekties pret Bībeles sarakstītāju apgalvojumiem, ka viņi mums sniedz patieso Dieva Vārdu, paša Dieva atklāto patiesību un Viņa darbu aprakstu? Ko sacīsim par Vecajā Derībā vairāk kā 1200 reizes lietoto formulu: “Tā saka tas Kungs”?”

4 – Origens gan sauca Dēlu par Dievu, tomēr par Tēvu viņš runāja kā par “vienīgo Dievu”. Dēls nepazina Tēvu tik labi, kā Tēvs Dēlu.

5 – Skat. H. Zases rakstu, kur sniegts lielisks Halkedonas formulu izklāsts.

6 – Ričela interpretācija ir acīmredzami kļūdaina. Melanhtona vārdi jāapskata, ņemot nostāju pret vērā viņa polemisko skolastiskajiem skaidrojumiem. Viņš šeit uzsver, ka kristoloģoja nedrīkst tikt izolēta. Tā jāapskata Kristus veikuma kontekstā. Viņš noraida pārdomas par to, vai Dievs varēja kļūt par cilvēku (modus incarnationis), sakot, ka tā ir veltīga prātošana.

7 – Konkordijas Formulā vispirms nosodīts Nestorijs par personības vienotības noliegšanu, un to pašu saka arī par Cvingliju. konkordijas Mārtiņš Hemnics, viens no Formulas pamatautoriem, jautājumam par divējādo Kristus dabu veltīja savu darbu “De Duabus Naturis”. Mārtiņš Hemnics, uzticīgs Filipa Melanhtona skolnieks, izskaidro kristoloģijas būtību sekojoši: “Dieva baznīcas uzticamie dēli, neapšaubāmi uzskata patiesās zināšanas par Kristus dabu un Viņa veikumu, kā tas atspoguļotas Dieva Vārdā, ne tikai par kaut ko tādu, ko viņi var lietot kā teologi, lai apmierinātu savu intelektu, pētot un pārdomājot šīs pasaules noslēpumus, bet viņi arī uzskata, ka tās ir pilnīgi nepieciešamas, lai iegūtu pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu. Jo Dieva dēls pats tā saka Jāņa 17:3: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”

8 – Slavenais Lessinga teiciens bija: “Nejaušās vēstures patiesības nekad nevar kalpot par absolūtajām saprāta pierādījumiem patiesībām.” Viņš arī uzskatīja, ka “objektīvi patiesības meklējumi ir neslīdzināmi labāki par patiesības zināšanu.”

9 – Šos jautājumus populārā veidā esmu apskatījis savā grāmatā “Ko Tu domā par Jēzu?”. Laikā, kad es sarakstīju šo grāmatu, es biju nonācis pie secinājuma, ka patiesai kristoloģijai noteikti jāatbild uz tādiem jautājumiem, kā šie: “Vai Jēzus patiešām ir dzīvojis?” un “Kā mēs varam nonākt pie viņa personas?” Uzskatu, ka atbildes uz šiem jautājumiem pirmām kārtām meklējamas evaņģēlijos.

10 – Bultmans demonstrē tās sekas. ar kurām sakaras kristietība, kad tajā tiek pielietotas augstākā kriticisma koncepcijas: “Jēzus nerunāja par savu nāvi, augšāmcelšanos un to izpērkošo nozīmi. Vairāki šādi izteicieni viņam tiešām tiek piedēvēti evaņģēlijos, taču tie visi ir radušies baznīcas tradīcijas rezultātā, pie kam neviens no tiem pat ne agrīnajā baznīcā, bet gan hellēniskajā kristietībā.”