Kristus dievišķums

Lasiet 1.daļu

Origēna uzskati negatīvā veidā ietekmēja Aleksandrijas prezbiteri Āriju [ap. 250–336], kas aizsāka ārkārtīgi smagu kristoloģisko strīdu. Viņa subordinācistiskie uzskati bija ārkārtīgi radikāli. Kristus Ārija izpratnē atradās kaut kur starp Dievu un radību. Lai gan Kristus tiekot saukts par Dievu, Viņš tomēr neesot patiess Dievs. Ārijs noliedza Dieva Dēla mūžīgo eksistenci, uzskatīdams, ka Viņa eksistence atkarīga tikai no Tēva gribas, kurš pirms laika sākuma no nekā radījis Vārdu. Viņš noliedza arī to, ka Jēzum bijusi cilvēka dvēsele, bet aizstāja to ar Logosu – dievišķo Vārdu.

Bez iepriekš minēto uzskatu paudējiem senbaznīcas laikā parādījās ķeceri, kas noliedza Trīsvienību un mācīja, ka miesā nācis un krustā sists pats Dievs Tēvs. Šīs mācības dēļ viņus sauca par patripasiāņiem. Pie tiem pieder Praksijs, Savēlijs, Noētijs un viņu sekotāji, kas uzskatīja, ka Trīsvienības trīs personas neeksistē vienā un tajā pašā laikā, bet ir viena un tā paša Dieva trīs darbības veidi.

Visās šajās maldu mācībās ir vērojama filozofijas postošā ietekme uz teoloģiju tad, kad tā sāk dominēt pār Dieva atklāsmi. Tie visi ir mēģinājumi racionāli ar prātu izskaidrot dievišķās mistērijas jeb noslēpumus, atmetot visu, kas nepakļaujas racionālā prāta loģikai. Pirms mēs turpinām savas pārdomas, ir nepieciešams nedaudz sīkāk iztirzāt divas atziņas, proti – Kristus dievišķums nav pierādāms ar prātu, tas atklājas Svētajos Rakstos.

KRISTUS DIEVIŠĶUMS NAV PIERĀDĀMS AR PRĀTU

Luterāņu baznīcā šī patiesība ir jāapgūst ikvienam bērnam, mācoties līdz ar baznīcas doktoru Luteru apliecināt ticību tam, “ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt.” Šo patiesību nemaina iebildumi, ka Kristus paša izteikumi par sevi pierāda Viņa dievišķumu. Tie nevis pierāda, bet aicina ticēt, pieļaujot arī iespēju, ka tiem neticēs, kā tas, piemēram, notika ar rakstu mācītāju un farizeju lielāko daļu. Tāpat arī Kristus bezgrēcīgums ir nevis racionāls pierādījums, bet gan daļa no mūsu ticības, kas rodas no Rakstu vārdiem un uzticēšanās tiem. Līdzīgi arī Kristus augšāmcelšanās – lai gan tā liecina par Viņa dievišķumu, tomēr augšāmcelšanās nozīme nav satverama ar prātu, bet gan ticībā. Bībeles mācība par Kristu jeb kristoloģija nav prāta un loģikas, bet gan ticības artikuls. Atziņa, ka Kristus ir Dieva Dēls arvien paliks ticības mācība, jo prāta spēkos nav atšķirt Dievu no velna.

Tikpat veltīgi ir meklēt pamatus Kristus dievišķībai cilvēka jūtās vai ticības pārdzīvojumā. Šādu pierādījumu izvirzīja vācu teologs Frīdrihs Šleiermahers, apgalvodams, ka par Kristus dievišķumu mēs varam pārliecināties pēc Viņa darbības mūsos. F. Šleiermahera domu uztvēra un tālāk attīstīja Erlangenes skolas pārstāvji Tomasijs, Franks un R. Zēbergs. Tādējādi tika likti pamati mūsdienās populārajai evaņģelizācijas idejai, kas māca Kristu atzīt nevis ticībā Viņa atklāsmei, bet gan pamatojoties kristieša pieredzē. Praktiski tas izpaužas, kā liecināšana par to, ko Kristus ir darījis caur mani. Tādējādi autentiskā apustuliskā aculiecinieku liecība tiek aizstāta ar jebkura cilvēka reliģisko pieredzi. Patiesi apustuliska sludināšanas amata pēcteči arvien norādīs uz apustuliskajiem Rakstiem, par pamatu liekot aculiecinieku liecību, nevis falsificējot to ar savu reliģisko pieredzi. Mūsu pieredze nekad nespēs sniegt apstiprinājumu Kristus dievišķībai tā, kā to spēj Raksti, jo viss, kas nāk no cilvēka, arvien ir bauslība, bet Evaņģēlijs arvien nāk tikai no atklāsmes.

Tādējādi nedz zinātniski vēsturiskā pētniecība, nedz prāta slēdzieni, nedz ticības pieredze vai pat mūsu ticības apliecinājumi nevar būt kristoloģijas pamatā. Mums ir tikai viens pamats – pats Kristus – tāds, kāds Viņš atklāts pravietiskajos un apustuliskajos Rakstos, un citu pamatu neviens nevar likt. “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani Viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?” [Jņ. 5:46]

KRISTUS DIEVIŠĶĪBA IR ATKLĀTA SVĒTAJOS RAKSTOS

Pretēji dažādiem filozofiskiem aizspriedumiem Bībele māca, ka par cilvēku kļuva tieši Dieva Dēls. Latīņu vārdi in carnis kristoloģijā ir kļuvuši par formulu, kas apraksta Dieva Dēla miesā nākšanu. Šajā brīnumainajā notikumā iniciatīva pieder Dievam. Nevis cilvēks kļūst par Dievu, bet Dievs kļūst par cilvēku. Ārkārtīgi skaidri inkarnācija jeb Dieva Dēla miesā nākšana ir attēlota Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā [1–14]. Šeit Jānis Dieva Dēlu sauc par Logosu jeb Vārdu. Daži te ir saskatījuši Aleksandrijas Filona [25. pr. Kr. – 50. pēc Kr.] ietekmi. Taču grieķu filozofijā Logosa jēdziens tika lietots pats par sevi kā abstrakta ideja, bet Jānis to lieto, balstoties konkrētā Kristus realitātē: “Kas no iesākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies.” [1. Jņ. 1:1–2]

Šis Logoss ir dzimis no Tēva un tiek saukts – “vienpiedzimušais Dievs” [Jņ. 1:18], un “Dievs ar mums” [Jes. 7:14; Mt. 1:21]. Šī bībeliskā mācība par Dieva Dēla dzimšanu mūžībā ir skaidri apliecināta Lutera Mazajā katehismā: “Es ticu, ka Jēzus Kristus patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis..” Tieši šeit Dieva Dēla mūžīgumā, kas ir daļa no Trīsvienības mācības, sakņojas mācība par inkarnāciju. Šis jautājums tika diskutēts 4. gadsimta kristoloģiskajos strīdos ar ariāņiem. Ārijs noliedza Dieva Dēla mūžīgumu un tā vietā mācīja, ka Viņš ticis radīts pirms mūsu zemes laika sākuma. Tādējādi Dieva Dēls gan bijis pirms visas radības, bet Viņš neesot bijis mūžīgs. Viņam nebija līdzdalības Dieva būtībā, Viņš bija pakļauts pārmaiņām un varēja arī grēkot. Vēršoties pret Ārija uzskatiem, Nīkajas koncils apstiprināja mācību par Dieva Dēla dzimšanu mūžībā – “No Tēva mūžībā dzimis”.

Te mums jāievēro, ka mācība par Dieva Dēla mūžīgo dzimšanu no Tēva nemāca par vienreizēju pagātnes notikumu, kā to uzskatīja ariāņi, bet apraksta arvien turpinošas, pastāvīgas un tādējādi mūžīgas attiecības starp Tēvu un Dēlu. Tēvs dalās savā būtībā ar Dēlu tā, ka Dēls pilnībā ir līdzdalīgs Tēva dievišķumā, kas šajā procesā nesamazinās. Tas notiek nevis tikai tādēļ, ka Viņš ir dzimis pirms laiku sākuma, bet tādēļ, ka Viņš turpina būt līdzdalīgs Tēva mūžīgumā. Jēzus ir Dieva Dēls.

Iesākumā – mūžībā dzimušais Dieva Dēls kļuva par cilvēku un mājoja mūsu vidū. [Jņ. 1:14]. Tas nenozīmē, ka Viņš pārstāja būt Logoss, bet, miesā nākot, Dieva Dēls iesaistās jaunās attiecībās, kuras Viņš nebija personiski pieredzējis iepriekš. Viņš kļūst par cilvēku. Tas, kurš ir lielāks par mūsu priekšstatu pasauli, ienāk no ārpuses mūsu ierobežotībā laikā, telpā un esamībā. Viņš kļūst par cilvēku, taču Viņa Tēvs ir Dievs, un Viņš pats ir gan cilvēks, gan Dievs. Šo prātam neaptveramo Dieva atklāsmes noslēpumu – Dievs tika skatīts miesā – mēs mācāmies no Svētajiem Rakstiem.