Kristus patiesais dievišķums

Noklausies šo e-publikāciju

Svētie Raksti neapstrīdami apliecina, ka Kristus ir patiess Dievs, ar Tēvu vienāds mūžībā un būtībā.

Šīs mācības pierādījumus varētu iedalīt vairākās grupās. Raksti attiecina uz Kristu:

• Dieva (Jņ.1:1) un Dieva Dēla vārdu (Mt.16:16), to darot nevis pārnestā nozīmē, kādā tie tiek attiecināti arī uz radību (tā sauktie dievi, 1.Kor.8:5; Jņ.10:35), bet gan to patiesajā jeb metafiziskajā nozīmē, tā kā uz Kristu tiek attiecinātas ne vien dievišķās funkcijas, bet arī dievišķā būtība. Jņ.10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens;” Jņ.1:14: “Tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla”. Kristum tiek dots pat Dieva būtiskais un neizsakāmāis vārds Jehova (Ps.97:1, 7; sal. ar Ebr.1:10);
• dievišķie atribūti: mūžīgums (Jņ.8:58; 17:5; 1;1), visuresība (Jņ.21:17), visvarenība (Jņ.10:28-30);
• dievišķie darbi: radīšana un uzturēšana (Kol.1:16, 17; Jņ.5:17-19); mirušo augšāmcelšana (Jņ.5:21, 28-29), brīnumi, kurus Viņš veic pats savā spēkā (Jņ.2:11);
• dievišķa godināšana un pielūgšana (Jņ.20:28; 5:23; Fil.2:9 un tālāk). Tādējādi, Raksti visos iespējamos veidos apraksta Kristu kā vienlīdzīgu Tēvam dievišķajā majestātiskumā un godībā (Fil.2:6).

Ja mūsdienu subordinacionisti iebilst, ka Kristus tiek dēvēts par Dievu vienīgi izteicējā, bet nekad teikuma priekšmetā, mēs atbildam:

• ka tā nav patiesība (Ebr.1:8; Jņ.20:28) un
• ja Kristus tiek saukts par Dievu izteicējā, tas tas apliecina Viņa dievišķumu pat skaidrāk nekā tas, ja Viņš tiktu dēvēts par Dievu teikuma priekšmetā, jo pati izteicēja funkcija ir aprakstīt teikuma priekšmetu, saskaņā ar tā patieso būtību (Rom.9:5).

Šeit mēs vēl varam piebilst, ka termins Dievs savā patiesajā nozīmē nekad nav vispārējs apzīmējums, bet allaž ir īpašvārds, jo tas allaž apzīmē dievišķo Būtību, kura ir tikai viena.

Savukārt, atbildot iebildumiem, ka Kristus savā būtība patiešām ir Dievs, taču vienīgi šī termina sekundārajā nozīmē (subordinacionisti), mēs sakām, ka šis antibibliskais uzskats balstās Dieva triteiskā jeb politeiskā koncepcijā, it kā Svētā Trīsvienība pastāvētu no viena augstāka un divām zemākām dievībām. Lai arī Kristus patiešām aprakstīja Tēvu kā lielāku par sevi (Jņ.14:28), saskaņā ar savu cilvēcisko dabu, atrodoties pazemošanās stāvoklī, Raksti, turpretī, attiecina uz Viņu visu dievišķo būtību un tās pilnību (Kol.2:3, 9), pierādot, ka Viņš ir Dievs tādā pašā nozīmē, kā Tēvs.

Apgalvojums, ka šādā gadījumā Kristus nevarēja ciest viens pats, jo skaitliski vienīgā būtība būtu iesaistījusi Viņa ciešanās arī Tēvu (patripasiānisms), var tikt apgāzts šādi: mēs pieņemam abas mācības (dievišķās būtības vienību un Tēva izslēgšanu no Kristus ciešanām un nāves), pamatojoties Rakstu autoritātē, kā daļu no Kristus brīnumainās inkarnēšanās lielā noslēpuma (1.Tim.3:16: “teicami liels noslēpums”).

Visi iebildumi attiecībā uz Kristus patieso un esenciālo dievišķumu balstās nevis nepietiekamos bibliskos pierādījumos, bet gan grēcīgās sirds racionālistiskajās tendencēs, jo Kristus Evaņģēlijs tai ir gan ģeķība, gan klupšanas akmens (1.Kor.1:23; 2:14). Ja Kristus nav patiess Dievs, bet vienīgi cilvēcisks pravietis (Mt.16:13 un tālāk), tad tiek anulēts viss Kristus vietnieiskās izpirkšanas Evaņģēlijs un tā vietā ir jānāk pelagiāniskajai mācībai par pestīšanu pēc darbiem; jo šādā gadījumā grēcīgajam cilvēkam nav dievišķa Pestītāja (1.Kor.15:3, 4, 17 un tālāk), tādēļ viņš ir spiests nopelnīt pestīšanu ar saviem labajiem darbiem. Tomēr šie maldi vienīgi pagodina neatdzimušā cilvēka lepno un paštaisno prātu.