:: e – BAZNICA ::

Tuvo Austrumu kristiešu bibliskā tradīcija

Spriežot pēc agrīnās kristīgās literatūras pirmā lielākā kristiešu valoda bija latīņu, otrā – grieķu, trešā – arābu. Vēsturiski, arābiski runājošo kristietību var iedalīt divās klasēs. Pirmie ir tie, kuru mātes valoda vienmēr ir bijusi arābu. Otrie ir tie, kuru mātes valoda ir bijusi sīriešu, aramiešu, koptu, vai grieķu, bet kuri pēc islāma iekarojumiem pakāpeniski sāka runāt arābiski.

Eksistē vairāki seni Bībeles manuskripti, kurus izmantoja arābiski runājošie kristieši. Piemēram, evaņģēliju tulkojums no sīriešu uz arābu, vai arī no grieķu uz arābu.

Sīriešu un agrīnās arābu versijas. Kāda ir to nozīme? Atbilde: “Tulkot nozīmē izskaidrot.” Rūpīga tulkojuma eksaminācija palīdz izprast tulkotāja Bībeles teksta izpratni. Trīs sīriešu Jaunās Derības versijas kopā ar agrīnām arābu versijām, tādējādi ir svarīgs materiāls, kurš atklāj to, kā semītiskā kristietība saprata tekstu.

Arābu Jaunās Derības vēsture iespējams ir garākā un bagātākā starp citām versijām. Ar Hieronīma Vulgātas tulkojumu [Jaunā Derība tika pabeigta 383.gadā] beidzās latīņu tulkojuma vēsture. Sīriešu kristieši radīja Veco Sīriešu [II gadsimtā], Pešitu [IV gadsimtā] un Harkleana [VII gadsimtā] versijas. Koptu Sahīdiskā un Bohairiskā versijas tika fiksētas VI gadsimtā. Tulkotāji savu darbu beidza daudzās valodās, izņemot arābu. 900 gadu periodā parādās pārsteidzoši liels skaits arābu tulkojumu no grieķu, sīriešu, koptu un latīņu valodām.

Šajā eksegēzē pārsvarā tiek izmantotas šādas četras arābu versijas:

• Senais Grieķu uz Arābu.
• Sinaja kalna Grieķu uz Arābu [1056. - 1289.gadā].
• Ibn al-Assal kritisks četru evaņģēliju izdevums.
• Arābu Diatessarons. Taciāna II gadsimtā Diatessarons [četru evaņģēliju harmonija, oriģināli sarakstīta vai nu grieķu, vai sīriešu valodā] XI gadsimtā tika tulkots uz arābu valodu. To paveica Ibn al-Tayyib no Bagdādes.

Taču Tuvo Austrumu kristietība radīja ne tikai jaunus Bībeles tulkojumus, bet deva arī ietekmīgus eksegētus. Divi ļoti ievērojami Tuvo Austrumu eksegēti ir Ibn al-Tayyib un Ibn al-Salibi. Ibn al-Tayyib – ievērojams sīriešu kristietis no Irākas bija vienlaicīgi filozofs, ārsts, mūks un priesteris. Viņš ir uzrakstījis pilnu evaņģēliju komentāru. Miris 1043.

Ibn al-Salibi ir uzrakstījis komentārus visai Bībelei. Viņa darbs XVIII gadsimtā tika iztulkots no sīriešu uz arābu valodu. Taču šie divi eksegēti ir tikai Tuvo Austrumu eksegētu aisberga augšējā daļa, pie tam agrīni, nepazīstami un vairums viņu darbu ir pazuduši.

Tātad šīs semītiskās baznīcas ir apustuliskās tradīcijas nesēji unikālā veidā. Mūsu interese ir kā šīs baznīcas interpretēja Jēzus līdzības.