Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu

Apustulis Jānis norāda, ka nav iespējams mīlēt Dievu, nemīlot cilvēkus. “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jņ.4:20–21)

Taču bībeliskā vārda “mīlestība” nozīme būtiski atšķiras no šā vārda pasaulīgā lietojuma. Kristīga mīlestība nav tikai emocijas vai jūtas, bet dziļa, brīva, radoša un nepelnīta visas personas izpausme, kas ir balstīta Dieva mīlestībā pret mums. Dievs ir mīlējis ikvienu grēcinieku, sūtīdams savu Dēlu viņa pestīšanai, tādēļ arī kristieši mīl visus cilvēkus.

Taču Svētajos Rakstos mīlestība nekad nav aprakstīta abstraktā, vispārīgā veidā, bet arvien konkrēti kā mīlestība pret savu tuvāko, mīlestība pret ticības brāli, mīlestība pret ģimeni un mīlestība pret savu ienaidnieku.

Tādējādi kristīgā mīlestība arvien ir ļoti konkrēta attieksme un izpausme, nevis emocijas un prātošana. Kristīgās mīlestības avots ir Svētais Gars, kas, dāvādams ticību, liek tai izpausties mīlestības darbos. Tādēļ, pirms kāds grasās kaut ko patiesi labu darīt savam tuvākajam, viņam pašam jau jābūt patiesai ticībai un paļāvībai uz Dievu. Kristīgas mīlestības cēlonis tātad arvien slēpjas pašā personā, kas mīl, nevis tajā, kuru tā mīl. Tādēļ mīlestība nekad nav savtīga. Tā nav arī iztapīga un dara savam tuvākajam nevis to, ko viņš grib, bet gan to, ko Dievs atzīst par pareizu savos baušļos.

Būdama nesavtīga, kristīga mīlestība tomēr arvien ir patiesa un neliekuļota. Tās galvenā izpausme ir pienākumu pildīšana pret savu tuvāko. Šos pienākumus Dievs ir iedibinājis otrajā bauslības daļā, sākot no ceturtā līdz desmitajam bauslim. Pildot šos baušļus, katrs atsevišķais cilvēks mīlestībā kalpo savam tuvākajam. Šādā veidā Dievs sargā un uztur visu cilvēku sabiedrību, lai tie paklausībā Dievam viens otru mīlētu, dalītos rūpēs un panestu viens otra nastas.