Dievs iestādījis publisko kalpošanas amatu

Publiskais kalpošanas amats ir dievišķs iestādījums.

Kā mēs jau norādījām, to pierāda:

• Svēto apustuļu prakse (Ap.d.14:23) un viņu norādījums pēctečiem iecelt (ordinēt) vecajos jeb bīskapus (Tit.1:5), tā ka visās vietās, kurās tika dibinātas vietējās draudzes, tika arī iecelti mācītāji (presbiteri, bīskapi; Ap.d.20:17-18; Tit.1:5).
• Mācītāju personīgo īpašību apraksts (1.Pēt.5:3; 1.Tim.3:2-7).
• Viņu funkciju un pienākumu apraksta (Tit.1:9-11; 1.Tim.3:5; Ap.d.20:28-21; 1.Pēt.5:1 un turpm.; Ebr.13:17, utt.).
• Rakstos vērojamais iedalījums vecajos jeb bīskapos un pārējos ticīgajos (1.Kor.12:28-29).
• Uzmanība un cieņa, kāda tiek izrādīta tiem, kuri oficiāli māca Dieva vārdu (Ebr.13:7; 1.Kor.4:1).

Mēs to atkārtojam tādēļ, lai to pastiprināti uzsvērtu, jo šī mācība, kura ir tik skaidri izklāstīta Rakstos un kuru tik nepārprotami māca mūsu luteriskie dogmatiķi, ir tikusi noliegta arī pašā luteriskajā baznīcā.

Daži, piemēram, Hoflings, ir apgalvojuši, ka kalpošanas amats tā pašreizējā formā ir pašu cilvēku radīts iestādījums jeb “vēsturiskas attīstības” rezultāts. Viņi uzskata, ka vecajo nozīmēšana baznīcā (Apd.14:23; Tit.1:5 un turpm.) ir tikai īslaicīgas vai vietēja nozīmes pasākums, jo bīskapi jeb prezbiteri tā laika baznīcā bija nepieciešami vienīgi sakarā ar toreizējo situāciju.

Uz šādu argumentāciju mēs atbildam, ka pats teksts nekādi neliecina par šādiem iespējamiem ierobežojumiem. Gluži otrādi, vecajie jeb bīskapi tika iecelti par dažādu baznīcu vadītājiem tādēļ, ka pats Dievs vēlējās, lai vecajie jeb bīskapi (mācītāji) “sargātu paši sevi un Dieva draudzi” (Ap.d.20:28-31); “ir labi priekšnieki, [..] darbojas sludināšanā un mācīšanā” (1.Tim.5:17); “kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca” (1.Tes.5:12-13); “[būtu] nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība” (Ebr.13:17), utt..

Tādēļ vietēju draudžu dibināšana un publiska kalpošanas amata ieviešana kristiešiem nav izvēles jautājums, bet gan viņu pienākums, jo to ir iestādījis un pavēlējis Kristus. Tā mācīja arī Dr.Valters:

“Kalpošanas amats jeb mācītāja amats nav cilvēku iestādījums, >bet gan paša Dieva iestādīts amats”.

Apoloģija pilnīgā harmonijā ar Rakstiem saka:

“Vārda kalpošanai ir Dieva pavēle.”

Tiesa, Hoflings un viņa domu biedri atzina, ka kalpošanas amats ir Dieva iestādījums un pavēle  tādā ziņā, ka viss “saprātīgais,” “labais” un “morāli nepieciešamais” varētu tikt dēvēts par dievišķu iestādījumu (1.Kor.14:40). Taču viņš noliedza, ka kalpošanas amata pamats būtu Dieva pavēle jeb norādījums, jo tā pamatā esot vienīgi “iekšēja nepieciešamība”. Tādēļ viņš noliedza arī tos secinājumus, kurus mūsu luteriskie dogmatiķi ir pamatoti izdarījuši no tādām Rakstu vietām kā Ap.d.14:23; Tit.1:5 utt..

Taču Hoflinga argumenti nebalstās kādās skaidrās Rakstu vietās, bet gan nepamatotos secinājumos, ka, ja kalpošanas amats tiek uzskatīts par dievišķi pavēlētu iestādījumu, tad no Vecās Derības uz Jauno tiek pārnests legālisma jeb ceremoniālisma elements, bet Jaunā Derība nav baušļu un likumu, bet gan kristīgās brīvības derība (Gal.5:1-7), tādēļ tajā nav vietas legālisma elementiem.

Taču šis arguments atspēko pats sevi, jo pierāda pārāk daudz. Ja tam konsekventi seko, tad var atspēkot jebkurus Jaunās Derības dievišķos iestādījumus un kristiešiem nevar pavēlēt nedz kristīt, nedz svinēt Svēto Vakarēdienu, nedz sludināt Evaņģēliju, nedz tiekties pēc svētas dzīves un tā joprojām. Šādā gadījumā par Jaunās Derības baznīcas vienīgo alternatīvu kļūtu antinomiānisms.

Hoflinga un viņa sekotāju pamatā bija viņu oponēšana prokatoliski noskaņotajiem luterāņiem (Munhmeijers, Loe, Klīfots, Vilmārs u.c.), kuri apgalvoja, ka kalpošanas amats ir dievišķs iestādījums tādēļ, ka apustuļi to ar ordinācijas rituāla starpniecību ir tiešā veidā kā garīgu kārtu nodevuši saviem pēctečiem.

Tādējādi, Hoflinga oponentu atspoguļotā mācība par kalpošanas amata dievišķo iestādījumu patiesībā bija luteriskās mācības karikatūra. Turklāt, viņu mācītais radīja iespaidu, ka žēlastības līdzekļi ir patiesi iedarbīgi vienīgi tad, ja tos pārvalda kāds, kurš saņēmis savu amatu tieši no apustuļiem (sal. ar katolicismu, [anglikānismu,] episkopālismu: apustuliskā sukcesija).

Hoflings pamatoti noraidīja katoļu mācību, taču, no otras puses, maldījās, noraidot publiskā kalpošanas amata Dieva pavēli. Lai atspēkotu Loes mācību par kalpošanas amata tiešo dievišķo iestādījumu, viņš uzskatīja par nepieciešamu noraidīt arī tā netiešo dievišķo iestādījumu jeb faktu, ka, saskaņā ar Dieva iestādījumu un pavēli, kristiešiem ir jānodod aicinātu un ordinētu mācītāju rokās atslēgu amata publiska pārvaldīšana.

Šajā kontraversē tādi teologi kā, piemēram, Štrobels pariezi norādīja, ka ikviena kristīta kristieša kā garīga priestera dievišķās tiesības [atsevišķos gadījumos pat obligāts pienākums] ir sludināt savam tuvākajam Dieva vārdu, pārvaldīt sakramentus, piedot grēkus, uzlikt rokas utt., bet ka šīs tiesības ir jāizmanto vienīgi nepieciešamības gadījumā, saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, kura Viņam ir patīkama; pretējā gadījumā viņam ir jāizmanto mācītājs, kuru ar draudzes starpniecību ir aicinājis Kristus. Kristīgām draudzēm ir jāņem vērā tas, ka viņas nedrīkst atsacīties no garīgā amata (kalpošanas amata), kuru nodibinājis Kristus, un nedrīkst arī pieļaut, ka to pārņemtu savā varā negudrs pūlis vai laicīgi, vai garīgi tirāni, bet ka līdz pat Tā Kunga otrreizējai atnākšanai tas ir allaž jāuztic spējīgiem, uzticīgiem un dievbijīgiem vīriem. Jo būtu gaužām neloģiski secināt, ka:

“Visi tie, kuri nav saņēmuši garīgo amatu [kalpošanas amatu] tieši no Tā Kunga, bet gan no draudzes, ir to saņēmuši no cilvēkiem un, līdz ar to, ir cilvēku kalpi”.