Kalpošanas amata definīcija

Noklausies šo e-publikāciju

Termins kalpošanas amats gan Rakstos, gan Baznīcā tiek lietots šaurākā un plašākā nozīmē. Vispārīgā nozīmē tas attiecas uz jebkuru Evaņģēlija pasludināšanas vai sakramentu pārvaldīšanas veidu, neatkarīgi no tā, vai to veic kristieši vispār, jo Dievs viņiem ir uzticējis žēlastības līdzekļus, vai aicināti un iecelti Dieva vārda kalpi (Baznīcas kalpotāji), kuri darbojas kristīgās draudzes vārdā.

Tādēļ mēs runājam par kristīgo kalpošanas amatu abstraktā nozīmē, tas ir, nedomājot konkrētos cilvēkus, kuri veic šo kalpošanu, un konkrētā nozīmē, kā to veic aicināti un iecelti mācītāji, kuri veic kalpošanas pienākumus vietējo draudžu vārdā. Šeit mēs apskatīsim terminu kalpošanas amats tieši šajā īpašajā, šaurākajā nozīmē.

Kristīgais kalpošanas amats šī termina šaurākā nozīmē paredz vietēju baznīcu pastāvēšanu, jo tas, protams, var pastāvēt tikai tur, kur ir šādas baznīcas. Šajā ziņā Šmalkaldes artikuli (“Par pāvesta varu un primātu”) pamatoti saka:

“Visur tur, kur ir Baznīca, ir spēkā pavēle sludināt Evaņģēliju. Tādēļ Baznīcai ir nepieciešams saglabāt tiesības aicināt, ievēlēt un ordinēt mācītājus. [..] Visur, kur pastāv patiesā baznīca, pastāv arī tiesības ievēlēt un ordinēt mācītājus.”

Šmalkaldes artikuli šajā jautājumā apliecina skaidru Rakstu mācību. Kad Sv. Pāvils Krētas salā dibināja kristīgas draudzes, viņš lika Titam (Tit.1:5) katrā pilsētā, tas ir, katrā baznīcā, ordinēt vecajos, kurus 7.pantā sauc par bīskapiem. Arī pēc tam, kad Sv. Pāvils un Barnaba sava pirmā misijas ceļojuma laikā bija nodibinājuši baznīcas Mazāzijā, atpakaļceļā “ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; [..] viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt” (Ap.d.14:23). Tādējādi ordinētiem vecajiem tika nepārprotami uzdots “gādāt par Dieva draudzi” (1.Tim.3:5), “sargāt sevi pašu un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem” (Ap.d.20:28); “būt nomodā [..] nakti un dienu” (Ap.d.20:31); “būt par priekšzīmi ganāmam pulkam” (1.Pēt.5:3) utt.. Īsāk sakot, viņiem bija jākalpo draudzēs kā Dieva ieceltiem kalpiem.

Tādēļ mēs pamatoti sakām, ka kristīgais kalpošanas amats ir Dieva iestādīts un pavēlēts. To apstiprina arī Apoloģija:

“Dieva vārda sludināšanas amatam ir Dieva pavēle un godības apsolījumi.”

Gerhards raksta:

“Baznīcas kalpošanas amats ir svēts un publisks amats tādēļ, ka to ir iestādījis Dievs.”

Un Huters:

“Baznīcas kalpošanas amatu ir nodibinājis [..] pats Dievs.”

Kristīgās kalpošanas amats tiek dēvēts par “publisku” nevis tā norises vietas dēļ, bet gan tādēļ, ka tā funkcijas tiek veiktas draudzes vārdā un ar tās pilnvarām, tādēļ arī tās amata funkcijas, kuras tiek veiktas privāti (privātais Vakarēdiens; privāta piekodināšana; privāta absolūcija) attiecas uz publisko kalpošanu. Tādējādi, šeit ir spēkā dievišķais likums: kur vien vienkopus ir pulcējušies ticīgie, viņiem ir jāorganizē un jāuztur vietējas baznīcas (draudzes). Un kur vien pastāv šādas vietējas draudzes, tām, saskaņā ar Dieva gribu, ir jāaicina oficiālus mācītājus, kuri draudzes vārdā sludina Evaņģēliju un pārvalda sakramentus, jeb draudzes vārdā pilda atslēgu amata pienākumus.