Reliģiski pārdzīvojumi un Dieva dota ticība
Kristīgajai baznīcai visā pasaulē nākas saskarties ar sīvām, bet lielākoties nepamanītām vajāšanām. Kustība, kuru velns izmanto, lai vajātu Kristus baznīcu, ir pazīstama kā pentakostālisms.
Tu redzi arhīvu par Šmalkaldes artikuli
Iepriecinājums caur sarunu un savstarpēju mierinājumu
Pirmie luterāņu kristieši bieži tika nežēlīgi vajāti, ne viens vien tika nogalināts. Taču viņi palika stipri savā ticībā. Kā šie Kristus sekotāji varēja palikt stipri pat tad, ja sātans sita viņus ik dienu?
Pret Romas baznīcā ieviesto mises upura teoloģiju
Luters un citi mūsu baznīcas teologi vienmēr sekoja seno baznīctēvu mācībai, ka “sakramenta daba nepiemīt nekam, kas ir ārpus Kristus iedibinātā sakramenta lietojuma“, tas nozīmē – Svētais Vakarēdiens tikai tad tiek lietots cienīgi, ja to lieto tā, kā Kristus to ir iedibinājis: kad tas tiek izdalīts un ar muti saņemts, turklāt abos veidos – tiek saņemta gan Kristus miesa, gan asinis; ja Sakraments tiek lietots citādi, tā ir sakramenta zaimošana.
Lietas, ar kurām baznīca nāk pie visām pasaules tautām
Tas, kas attiecas uz baznīcas realitāti, attiecas arī uz visām mūsu ticības realitātēm: tās ir aptveramas bērnam, tomēr neviens pieaugušais nekad nav tās pilnībā apguvis.
Mācība par attaisnošanu ticībā
Pati svarīgākā tēma attiecas uz pašu Evaņģēlija sirdi jeb būtību – attaisnošanu ticībā vienīgi uz Dieva žēlastību, kas mums dāvāta Kristus nopelna dēļ. Par šo mācību, kas tiek saukts par artikulu, ar kuru Baznīca stāv un krīt. Tas ir ‒ ja šis artikuls pastāv, tad pastāv arī Baznīca; ja šis artikuls krīt, tad līdzi krīt arī Baznīca.
Atsauces (0)