Grēka sekas

Tā kā grēks ir netaisnība, kuru Dievs ir skaidri aizliedzis, cilvēks grēkojot kļūst vainīgs Dieva priekšā (Rom.3:19; nodarījuma vaina) un tiek pakļauts Viņa taisnajam sodam (Gal.3:10; soda, t.i. sodāmā vaina).

Tas, kā būtu jāsoda grēks  (soda veids un apjoms), nav jāizlemj pašiem grēcīgajiem cilvēkiem, jo to jau ir izlēmis un pavēlējis pats Dievs (5.Moz.9:5; Rom.6:23; Mt.25:41).

Mūsu pirmo vecāku pārkāpumam nekavējoties sekoja nāve (1.Moz.2:17; Rom.5:12) savos trijos aspektos: a) garīgā nāve, jo tie bija zaudējuši dievišķo tēlu, kļuvuši atsvešināti no Viņa un pēc visas savas dabas pilnīgi samaitāti (1.Moz.5:3; Jņ.3:5-6); b) laicīgā nāve, jo nu viņu miesa bija pakļauta novecošanai, kā arī nejaušām slimībām un kaitēm (1.Moz.3:16-19), un c) mūžīga nāve, jo nu viņi bija pakļauti mūžīgās pazudināšanas lāstam (2.Tes.1:9; Mt. 25:41). Taču nāves spriedumu atlika solījums sūtīt grēcīgajai cilvēcei dievišķu Pestītāju (1.Moz.3:15). Tā kā visi Ādama pēcteči ir mantojuši viņa vainu un samaitātību (Rom.5:12; Ps.51:5), tad visi bez izņēmuma ir pakļauti bauslības lāstam un nosodījumam (Rom.3:19-23). Taču, gluži kā mēs esam mantojuši Ādama grēku, tāpat mēs esam mantojuši arī Pestītāja sniegto izpirkšanu, kas tika apsolīta mūsu pirmajiem vecākiem (Rom.5:15-21).

Kristīgam teologam ir pastāvīgi jāuzsver grēka vaina un sods par to, jo cilvēks savā samaitātībā atsakās ticēt tam, ko dievišķais Likums māca attiecībā uz grēku un uz tā sekām. Viņš noliedz to, ka grēks tiek sodīts laicīgā veidā (slimības, nāve), skaidrojot tās kā dabiskus notikumus, un viņš noliedz arī grēka mūžīgo sodu (Mt.25:41; 2.Tes.1:9), lai arī sirdsapziņa viņu apvaino un notiesā (Rom.1:32; 2:15). Pat ticīgie, tik tālu, cik runa ir par viņu miesu [miesas prātu], atsakās ticēt Dieva draudu bardzībai (Ps.90:11-12) un tādēļ pats Kristus tik skaidri pasludināja patiesību, ka dievišķais grēka sods ir mūžīgs (Mk.9:43-48).

Ja dievišķo dusmu izvirdumi uz ļaunajiem ir jāuzskata par īstu grēka sodu (atriebjošā taisnība), tad ticīgo ciešanas šajā dzīvē (1.Kor.11:32) patiesībā ir tīri tēvišķs sods (atriebjošā taisnība), kuru pamatā ir nevis dusmas, bet gan mīlestība (Ps.94:12; Ebr.12:6; Atkl.3:19), lai arī pēc savas formas un izskata tas neatšķiras no tā soda, kuru saņem ļaunie. Luters pamatoti dēvē Dieva svēto sodīšanu par “žēlīgu un priecīgu sodu.”