Izglābt dievbijīgos soda dienā

“Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā. Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.” [1.Moz.19:23-24]

Turēsimies pie šī mierinājuma. Jo šis notikums rāda mums abas lietas, proti, ka Baznīcas ienaidnieki saņem savu sodu, savukārt dievbijīgie tiek izglābti un uzturēti mūžībā; tā tas notiks arī ar mums, ja vien būsim līdzīgi Ābrahamam un Latam, tas ir, ja stingri turēsimies pie Vārda un ticības. Tas Kungs zina – kā Sv. Pēteris saka 2.Pēt.2:9 – kā izglābt dievbijīgos un paturēt bezdievjus mokām soda dienā, – kaut arī bezdievji tam netic, un, dzirdēdami, ka šādi piemēri tiek attiecināti uz viņiem, līdzjūtīgi smejas par šādām lietām, kurā nav nekā smieklīga un par kurām vajadzētu tikai raudāt un sērot, jo vārdos viņu gaidāmais posts nav aprakstāms.

Padomā pats – cik briesmīgs sods ir bijis tas, ka piecas pilsētas gājušas bojā šajā negaisā līdz ar visiem vīriem, sievām, bērniem, kalpiem, kalponēm, lopiem un dzīvniekiem – uguns tos visus ir aprijusi, tā, ka visā šajā zemē nav palicis ne zāles stiebriņa. Vai gan Dievs varētu vēl skaidrāk parādīt, ka Viņš pret bezdievjiem vēršas ar visu savu bardzību un dusmību? Tomēr Kristus un Sv. Pēteris saka: šis sods vēl ir bijis mazs, salīdzinājumā ar to sodu, kas skars mūsu pāvesta sekotājus, kuri ne tikai negrib atgriezties, bet pavisam atklāti sargā un aizstāv maldus.