Gars, kas nāk no jauna

“Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis.” (Jņ.14:26)

Kad mēs, kristieši, svinam savus svētkus, tie nav tikai piemiņas svētki. Bez šaubām, mums nākas uzklausīt vēsti par kaut ko, kas jau ir noticis. Taču vienlaikus mēs piedalāmies tajā, kas tagad notiek no jauna. Tam, kas reiz notika, ir sava nozīme uz visiem laikiem. Tas attiecas uz visām tautām. Tas ir kas tāds, kas pastāvīgi atkārtojas mūsu sirdī un iejaucas mūsu dzīvē.

Tā notiek arī ar Vasarsvētkiem. Tie ir Gara svētki. Tas nozīmē ne tikai to, ka mums nākas klausīties runājam par to, kā Gars tika izliets pār apustuļiem pašu pirmo Vasarsvētku dienā. Mēs svinam ne tikai piemiņu lielajai dienai, kad Baznīca tika piepildīta ar spēku no Debesīm un saņēma drosmi stāties pasaules priekšā, lai liecinātu par augšāmcelšanos. Nē, Vasarsvētku diena joprojām ir Gara izliešanas svētki, mums visā nopietnībā lūdzot pēc Svētā Gara un ticībā gaidot, ka Dievs no jauna viņu izlies pār savu Baznīcu.

Kādam varbūt var šķist, ka tas nebūtu vajadzīgs. Un ir taisnība, ko mēs atkal un atkal apliecinām, ka Svētais Gars mums ir ticis dots Kristībā un ticībā uz Kristu un ka viņš nu mājo mūsos, tā ka mums nevajadzētu lūgt Dievu pēc Gara izliešanas pār mums. Taču ir nu tā, ka Gars “pūš, kur grib”. Mums pār viņu nav teikšanas. Viņš mums nekad nepieder kā tāds kapitāls bankā. Gars mūsos ir tikai kā dzīvību dodošais Kungs, kā dzīvības straume no Dieva paša, kas plūst uz mums, lai mūs piepildītu no jauna. Tālab mums ir pastāvīgi jālūdz pēc Gara atjaunošanās, pēc Gara piemeklēšanas, pēc tā, ka Gars nāktu pie mums kā mūsu Palīgs, Aizstāvis, Mierinātājs, Vadonis un Atjaunotājs.