Svētā Gara darbība

Svētdzīve ir Svētā Gara darbs. Kad cilvēks nāk pie ticības, viņā iemājo Svētais Gars. (Gal.4:6; 2.Kor.1:22; Rom.8:9) Tad Dievs vēlas, lai ticīgais “staigātu Garā” (Gal.5:16); dzīvotu pēc Svētā Gara norādījumiem.

Ja mēs to darīsim, mēs “nepildīsim miesas iegribas”. (Gal.5:16) Tas nozīmē, ka mūsu vecajai, ļaunajai, grēka apzīmogotajai dabai vairs nebūs varas pār mums. Dzīvot Svētā Gara sadraudzībā nozīmē nedarboties pretī tam, ko mūsu sirdsapziņa ir atzinusi par Dieva gribu. Ja mēs neklausīsim sirds balsij, mēs “apbēdināsim Dieva Svēto Garu” (Ef.4:30), un beidzot Svētais Gars var būt spiests atstāt cilvēku.

Turpretī, ja Svētais Gars var īstenot Dieva gribu cilvēkā, tad cilvēks tiks svētīts pēc Dieva plāna. Tad svētdzīve būs dabisks Svētā Gara sadraudzības auglis. “Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers..” (Gal.5:22)

Ir ļoti svarīgi saprast, ka Jaunajā Derībā svētdzīve vienmēr ir saistīta ar svēto sadraudzību. Apustuļu darbos ir rakstīts par pirmajiem kristiešiem: “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” (Ap.d.2:42)

Dievs ir devis īpašu svētību to ļaužu kopībai, kas ticībā Viņam pieder. Jaunajā Derībā mēs atrodam tā saukto “garīgo namu”, kur katram kristietim jābūt kā dzīvam akmenim starp daudziem. (1.Pēt.2:4-6) Tas ir templis, kurā Dieva Gars mājo. (1.Kor.3:16; 2.Kor.6:16; Ebr.3:6) Apustuļi aicināja kristiešus uzticīgi turēties kopā. (Ebr.10:25) Normāla kristīga dzīve nav iedomājama bez šādas kopības.