Vēsture un pasaules tautu likteņi

Radīšanas stāsts mums vēsta, ka Dievs ir radījis ne tikai zemi un pasauli, bet arī cilvēku un tautas. Viņš turpina savu radīšanas darbu arī pēc pasaules sākuma. Tāpēc mēs varam teikt, ka arī vēsturē un tautu likteņos slēpjas sava veida atklāsme.

Būdams savas radības uzturētājs un pasargātājs, Dievs ļāvis cilvēkiem apmesties un dzīvot dažādās pasaules vietās. Pat ja viņi tic, ka viņi paši ir tie, kas visu izlemj un nosaka, tomēr visu vada Dievs, jo Viņš ir tas, kurš ir “nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot” [Ap.d.17:26].

Arī pašai cilvēka pastāvēšanai ir savi morālie ietvari. Un arī apspiešanai, ļaundarībai un netaisnībai ir savas robežas. Tās var neatklāties uzreiz, tomēr tās nāk gaismā, kad tā nolemj Dievs. Pat vareniem valdniekiem nākas dzirdēt un ielāgot: “Un es teicu. Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi” [Īj.38:11].

Šādus faktus var ievērot ikviens, kurš nopietni studē pasaules vēsturi. Līdz noteiktam brīdim Dievs var ļaut attīstīties ļaunumam, bet reiz Viņš to tomēr apturēs. Mēs drīkstam zināt arī to, kā tas notiks: “[..] kad bezdievji un elku pielūdzēji vairosies” [Dan.8:23].

Kad mēs runājam par Dieva atklāsmi pasaules vēsturē, mums jāatceras, ka šī atklāsme ir daļa no atklāsmes radītajā pasaulē. Tādā pašā veidā, kā Dievs uztur radību un cilvēkus, Viņš arī vada pasaules tautu likteņus. Tas gan nenozīmē, ka, vērtējot pasaules un tautu likteņus, mēs iepazīstam Dievu vai Viņa dāvāto pestīšanu.

Mēs varam nākt pie atziņas, ka Dievs ir, vēl nebūdami pazīstami ar Viņa vārdu. Bet, kad mēs iepazīstam Dieva vārdu, šis vārds apstiprina to, kas iepriekš mums atklāts caur radīšanu un vēsturi. Vienīgi iedziļinoties Dieva vārdā, mums paveras iespēja apgūt zināšanas par to, kā Dievs valda pasaulē.