Nešķirti no Dieva mīlestības

Mīļā draudze! Ziemsvētku laikā mūsu skats bija vērsts uz Bērnu silītē. Mēs redzējārn un dzirdējām, kā eņģeļi no debesīm pasludināja priecīgo vēsti par Pestītāja piedzimšanu. Mēs redzējām, kā ganus eņģeļi ved uz kūtiņu, kurā dus Kristus-bērniņš. Mēs dzirdējām, kā sirmais Sīmeāns un praviete Anna bērnu, ko vecāki atnesuši uz templi, apsveic kā apsolīto Mesiju.

Zvaigznes dienā – mēs dzirdējām par to, kā zvaigzne ved ķēniņus no austrumu zemēm uz Bētlemi, lai tur tie pielūgtu šo Bērnu. Šeit īpaši jāuzsver, ka to, kašis bērns silītē esot pasaules Glābējs, neviens nevar saprast pats no sevis.

Jo šāds bērns ir vājš un neievērojams. Tam, ka šis bērns ir Dieva Dēls un pasaules Pestītājs, ir jātop mums atklātam, tā atklātam, kā kāds mums atklāj kādu noslēpumu. Plīvuram no mūsu acīm un sirdīm ir jātop noņemtam, lai mēs varētu to ieraudzīt un atzīt.

Sākot ar šodienas Evaņģēlija tekstu par Jēzus kristīšanu notiek situācijas maiņa. Ja līdz šim runājām par mazo Bērniņu, tad tagad Jēzus no Nācaretes parādās jau pieaudzis. Ar to sākas īsais, tikai trīs gadus ilgais Viņa sludināšanas, Viņa ciešanu ceļš pretī krustam Golgātā.

Sākot ar šo brīdi Jēzus nāk pretī katram no mums ar to, ko Viņš saka un dara. Tā mēs sastopam Viņā pašu Dievu Viņa Trīsvienībā – Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu. Un mēs tūdaļ atceramies, ka esam kristīti Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un ka tādēļ katra dievkalpojuma sākumā skan ievadvārdi: Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!

Tad nu soli solim pārdomāsim, ko mums Svētais Gars atklāj par Dieva Tēva klātieni Viņa Dēlā Jēzu Kristū.