:: e – BAZNICA ::

Kristietis atrodas nepārtrauktā cīņā ar veco cilvēku

Cilvēkam ir nopietni savā dzīvē jāsāk cīņa pret grēku. Uz to Dievs viņu ir svētījis Kristībā. Kristība ir nāve līdz ar Kristu un augšāmcelšanās līdz ar Viņu. Tas nozīmē, ka te vecais cilvēks saņem nāves spriedumu.

Vecais cilvēks ir tas viss, kas saistīts ar grēcīgo samaitātību manā dabā. Tas ir mans dabiskais egoisms, slinkums, nešķīstība un patmīla. Tas viss Kristībā ir “krustā sists līdz ar Kristu, lai iznīcinātu grēkam pakļauto miesu”. Tas nenozīmē, ka Kristībā vecais cilvēks ir ticis nonāvēts. Jo viņš ir pārāk sīksts. Viņš nenomirst nedz Kristībā, nedz dienu no dienas atgriežoties.

Viņš nemirst arī no vecuma nespēka. Tikai tad, kad mans ķermenis gulēs kapā, manam vecajam cilvēkam un grēcīgajai miesai pienāks gals. Bet Kristībā vecajam cilvēkam tiek piespriests nāvessods un krustā sišana. No šā brīža šis nāvessods ik dienas ir jāapstiprina un jāatjauno. Dienu no dienas vecais cilvēks ir jāvelk uz ešafota un stingri jāpienaglo pie krusta. Tas nekad nepārstāj protestēt un vienmēr no jauna cenšas izvairīties. Tādēļ kristietis, kas grib dzīvot savā Kristībā, atrodas nepārtrauktā cīņā.

Viena no pirmajām pazīmēm grēcinieka vēlmei atgriezties ir tieši tā, ka viņš no jauna sāk šo cīņu.

Nav teikts, ka šī cīņa vainagosies ar lieliem panākumiem. Cilvēks, kas patiesi bijis garīgi miris, ir zaudējis ticību, kas spēj uzvarēt pasauli. Par spīti visiem saviem krietnajiem centieniem, viņš cieš vienu sakāvi pēc otras. Taču tas nebūt neliecina, ka Dievs viņu pametis. Tieši otrādi: tas ir kā posms viņa audzināšanā, kad Dievs viņa dzīves uzlabošanas centienus pakļauj pamatīgai neveiksmei. Tas viņam nepieciešams, lai mācītos sevi iepazīt.

Tādēļ ikvienam, pat ja tam samērā labi veicas ar ārējas dzīves uzlabošanu, beigu beigās ir jānonāk pie pazemojošas atziņas par „grēka likumu, kas darbojas manos locekļos”, kas panāk to, ka labo, ko gribu, es nedaru, bet esmu nabaga cietumnieks, kas pārdots grēka verdzībā.

Tas ir tik neparasti iekārtots Dieva skolā, ka tas, kurš no visa spēka pūlas kļūt šķīsts, ir spiests uzskatīt sevi par aizvien grēcīgāku. Un tas, kurš vēlas kļūt brīvs no visiem grēkiem, atklāj, ka ir viscaur grēcīgs. Bieži tas izraisa vilšanos un rūgtumu. Pastāv smags kārdinājums atmest kristietību pavisam. Vairums cilvēku domā: ja vien tie vēlētos, tie patiesi varētu kļūt par īstiem kristiešiem. Tie bieži slepenībā domā: ja vien viņi veltītu sevi Kristum, tad gan visi dabūtu redzēt kārtīgas kristietības piemēru.

Kad vēlāk visas šīs lielās uzvaras nav notikušas un cilvēks nav kļuvis nedz par varoni, nedz par svēto, un kad cilvēks vairs pat nejūt reālu mieru, bet ir tas pats agrākais bailīgais, slinkais un patmīlīgais cilvēks, tikai vēl vairāk grēka un nelaimju nomocīts, tad viņam ir liels kārdinājums atmest kristietību kā blēņas un aplamas ambīcijas. Cilvēks, kas arvien ir meklējis vienīgi sevi, pašlabumu un savu godu (ko cilvēks nereti dara, sacīdams, ka “meklē Dievu”), ļoti iespējams, drīz atteiksies no šīs cīņas. Bet krietna dvēsele, kas patiesi bijusi Dieva Gara audzināšanā un Viņa gaismas vadībā, nemēdz tik viegli padoties. Tā ir pārāk daudz redzējusi no Kristus godības un zina, ka, par spīti visam, Dievam ir taisnība.

Ar šādiem cilvēkiem Dieva Gars var turpināt Savu darbu. Ja Viņš tiem ir rādījis, cik neiespējami visās šais lietās ir balstīties uz sevi pašu, tad ir lielas cerības, ka Viņš tiem mācīs to pamatu, uz kura cilvēks patiesi var balstīties. Kad viss savējais ir sagrauts, tad beidzot ir vieta Kristum, grēku Izpircējam, kas ir patiess Glābējs pat visļaunākajiem grēciniekam. Nu Kristus var sacīt to, ko visvairāk vēlas: nāciet pie Manis jūs visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Svētīgi garā nabagi, jo jums pieder debesu valstība.

Nu vairs nav jāsaka: cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem. Bet tagad jāsaka: nāciet, jo viss ir sagatavots!