Nomirt sev un dzīvot saskaņā ar Kristus valdīšanu

Ja tu esi pazaudējis savu ticību un bērna paļāvību Kristū, tad vari būt nomodā, lūgt, cīnīties un sist savu miesu krustā, cik vien gribi, taču tas neko nelīdzēs, un viss būs veltīgi, jo bez īstas evanģēliskas ticības tu arvien paliksi tikai nelaimīgs vergs.

Savukārt, ja ir iesnaudusies tava sirdsapziņa un grēkatziņa, tad tu vari ticēt un darīt darbus, cik daudz vien vēlies, bet tavs vecais cilvēks paliks neskarts.

Tad pat velnam vairs neliksies svarīgi uzbrukt tavai ticībai, jo tavs garīgums vairāk atgādinās nekam nederīgu vientuļnieku, mūku un mūķeņu garīgumu, kas tikai vārdzina savu ārējo cilvēku, bet paši dzīvo iekšējās baudās, krāpdami sevi ar iedomām un pieaugdami lepnībā un patmīlībā, tā ka viņos strauji aug savtīguma rūgtie asni un raupjie ērkšķi, nevis Svētā Gara radītais pazemīgais un laipnais cilvēks.

Tas viss ir vienīgi tāpēc, ka cilvēkam trūkst īstā pamata – Kristus dižā un mūžīgi svētīgā nopelna, Viņa asiņainā izpirkuma, kas diemžēl cilvēka sirdij kļūst arvien mazāk un mazāk nozīmīgs, un atsevišķos brīžos to apstiprina arī paša cilvēka mutes liecība. Tikai tad, kad cilvēka iekšējā dzīve ir balstīta uz īstā pamata, tas pamazām izpaužas pie visa cilvēka, grēcīgā miesa top nodota nāvei un visās lietās sāk valdīt gars. Kristībā vecais cilvēks ir notiesāts uz nāvi. – “mēs esam iegremdēti [kristīti] Viņa nāve.”

Kad cilvēks kļūst par kristieti, viņam tūlīt jāsāk atvadīties no savas līdzšinējās dzīves un tās augļiem. “..Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2.Kor.5:15). Kad cilvēks pirmoreiz saņem žēlastību un mieru ar Dievu, tas iemanto arī sirsnīgu vēlmi nomirt sev un dzīvot saskaņā ar Kristus valdīšanu.