Kari var būt dažādi

Noklausies šo e-publikāciju

Neviens karš nekad nav pilnīgi taisnīgs, pat tad, ja to attaisno kā aizsargāšanās karu. Gandrīz katrā karā uzrodas tik daudz ļaunu cilvēku un notiek tik daudzas ļaunas lietas, atrunājoties, ka “karā tā notiek”.

Var minēt kaut vai cietsirdību pret gūstekņiem, laupīšanu un izvarošanu. Bet šeit mēs nerunāsim par šīm novirzēm no starptautiskajām kara konvencijām. Jāuzsver, ka, vispārēji runājot, pastāv divi kara veidi – aizsardzības kari un uzbrukuma kari. Parasti šos karus iespējams atšķirt vienu no otra, taču šeit arī ir dažas problēmas. Daudzi politiskie vadoņi visiem spēkiem vēlas uzbrukuma karu uzdot par aizsardzības karu. To parasti dara ar intensīvu propagandu visnacionālistiskākajā veidā. To var izdarīt arī tā, lai uzbrūkošā puse izskatītos, it kā tai uzbruktu. Šajā gadījumā tiek izmantots vecs triks: nelielas armijas daļas, tērptas otras valsts uniformās (kas izgatavotas pēc to parauga vai pirktas no slepenaģentiem), uzbrūk dažiem ciematiem, nodarot zināmus postījumus un kādu nogalinot. Tad stafeti pārņem propagandas departaments, paskaidrojot, ka “mēs necietīsim, ka ienaidnieka armija ik pa laikam uzbrūk un nogalina mūsu nevainīgos pilsoņus”, un tad “pretuzbrukums” tiek nodēvēts par “aizsardzības karu mūsu mīļotās dzimtenes labā”. Šādus netīrus paņēmienus dažādās pasaules malās izmanto tik bieži, ka ikreiz, kad parādās šādi paziņojumi, pret tiem jāizturas ar lielām aizdomām.

Vēl viena problēma varētu izpausties tā, ka valstī, kurai gatavojas uzbrukt, bieži izskan skaidri brīdinājumi vai paziņojumi par to, ka ienaidnieks tuvojas pa sauszemi vai jūru. Šeit valsts politiskā un militārā pieredze neļauj ienaidniekam šķērsot robežu vai izkāpt krastā, jo tad karš, kas oficiāli vēl nebūs sācies, būs jau pa pusei zaudēts. Pa lielākajai daļai tie, kas iesaistīti valsts aizsardzībā, droši vien zina, ka tas ir tīrais aizsardzības karš, pat tad, ja viņiem jāsastopas ar ienaidnieku viņa robežpusē.

Ir vēl dažas problēmas. Daudzi karošanas un ieroču veidi ir stingri aizliegti ar starptautiskajiem likumiem, piemēram, noteikti ložu un bumbu veidi, kā arī visas gāzes un ķīmiskās vielas. Dažas vielas var būt indīgas, kamēr citas – izraisīt smakšanu vai aklumu. Lai gan ķīmiskās vielas ir ļoti atšķirīgas, tām ir kaut kas kopīgs: tās kaitē tikai tad, ja tām pietuvojas, tās aizskar vai ieelpo. Ir arī sliktākas lietas. Dažas tautas audzē un uzglabā baktērijas konteineros, un tad, kad izraisās karš, tās ir gatavas izkaisīt baktērijas pār ienaidnieka teritoriju. Tad visa tauta un arī kaimiņos dzīvojošās tautas tiks apdraudētas iegūt slimību, kas tās nonāvēs uzreiz vai izpaudīsies nākošajās paaudzēs. Pastāv iespējas šādā veidā iznīcināt lielas cilvēku masas vairākos kontinentos uzreiz.

Šāda “attīstība” notiek arvien straujāk un izplatās tik daudzās cilvēka dzīves jomās, ka karadarbību vairs nevar ierobežot tikai ar aizsardzību. Tāpēc miera laikā šīs lietas jāaizkavē un jāpārtrauc jau plānošanas vietās. Zinātne ir nonākusi krustcelēs. Nepietiek aicināt karavīrus vai virsniekus atteikties piedalīties karadarbībā. Tieši zinātniekiem, kā arī laboratoriju un ķīmisko fabriku darbiniekiem ir jāatsakās darboties šajā virzienā. Visiem, kam pietiek apzinīguma nopietnāk apdomāt šos jautājumus, jādara viss iespējamais, lai pārtrauktu šīs briesmīgās izdarības. Miera laikā vēl ir iespējams atteikties no līdzdarbības ieroču izgatavošanā. Kad izceļas karš, atteikšanās sadarboties ir risks saņemt visaugstāko soda mēru.

Problēmas starptautiskais aspekts

Dažkārt tiek minēts arguments, ka mums nevajadzētu veidot pašaizsardzības sistēmu, bet gan paļauties, ka mieru tautu starpā uzturēs starptautiskā sabiedrība. Izskan ierosinājumi, ka uz krīzes vietām varētu izsūtīt starptautiskas vienības, piemēram, “starptautiskas policijas nodaļas”, un pēc tam sarežģījumus nokārtot starptautiskajās tiesās. Tas viss izklausās ļoti labi, bet šādu plānu efektivitāti varētu raksturot šādi: “Kad starptautiskā sabiedrība beidzot vienojās par savu rīcību šajā jautājumā un pakāpeniski sāka iesūtīt savu armiju, vietējais karš jau bija beidzies.” Gan Nāciju Līga (nodibināta 1920. gadā, beidza darbību 1946. gadā), gan Apvienoto Nāciju Organizācija (dibināta 1945. gadā) pierādījušas, ka šādām organizācijām joprojām trūkst nepieciešamās varas. Tomēr Apvienotās Nācijas var sniegt lielu ieguldījumu daudzos dalībvalstis kopīgi interesējošos jautājumos un kalpot kā ierocis nerimstošai cīņai par mieru.