Ētikas pamatjautājumi

Elementārais jautājums Kas man jādara? (conscientia antecedens), uz kuru sagaida atbildi ētikā, izrādās – raugoties no Dieva vārda viedokļa – ir šķietams cilvēces jautājums, aiz kura neslēpjas kāda problēma, bet gan paslēpjas pats cilvēks. Tikai no Dieva vārda viedokļa iespējams noskaidrot ētisko situāciju, un tad izrādās, ka patiesais ētikas jautājums skan: Ko es esmu [iz]darījis? Pēc padarītā pamostas sirdsapziņa (conscientia subsequens). To atklāj Bībeles piemēri:

“Vai tad tiešām Dievs ir teicis…?” (1.Moz.2-3)
Dieva aizliegums (1.Moz.2:16-17) dod cilvēkam pirmatnējā stāvoklī iespēju iepretim Dievam sacīt n ē. Labā un ļaunā atziņa ir grēkā krišanas sekas un zīme. Šajā notikumā parādās, kā diskusijā par Dieva vārda tekstu palikšanu spēkā un motivāciju iesaistās eksegēze un ētika. Šajā norisē evaņģēlijs tiek pārvērsts par bauslību (1.Moz.3:1-4), un paļāvīgās paklausības vietā nāk neuzticēšanās un jutekliska iekāre.

“Kurš tad ir mans tuvākais?” (Lk.10:25-37)
Meklējot atbildi uz jautājumu par Dieva baušļu derīgumu un pielietojamību, kas ietverts dubultbauslī, kur ir runa par Dieva un tuvākā mīlestību (Lk.10:27), attiecīgais teksts palīdz nākt pie atziņas, ka teorētiskais jautājums – “kurš ir mans tuvākais” – tiek atrisināts praktiski ar to, kurš ir tuvākais man, tam, kas kritis laupītāju rokās. Kurš ir tuvākais, netiek izšķirts, tātad, risinot kādu problēmu, aiz kuras slēpjas pats jautātājs, bet gan darbībā, kas tiek vai netiek veikta.

Mūžīgu dzīvošanu vai labu dzīvošanu? (Mt.19:16-22)
Ciktāl runa ir par Dieva baušļu izpildi, šis teksts mums atklāj, kā aiz otrās plāksnes baušļu atzīstamās izpildes slēpjas nepaklausība pirmās plāksnes baušļiem, ar ko kļūst redzams, kā jautājums par mūžīgo dzīvību pamatā ir tikai jautājums par labu dzīvi ar tiem labumiem, kam pieķērusies sirds.

Tā ar Dieva vārdu tiek lauzta cilvēka tikumiskā pašapziņa tiklab viņa ētiskajās problēmās, kā arī viņa dievbijīgajos centienos. Tieši šajos cēlajos centienos un dievbijīgajā tiecībā parādās novēršanās no Dieva un nostāšanās pret Viņa baušļiem.

Pēc Dieva vārda (2.Sam.12:13; Ap.d.2:37-38; Lk.3:10-13) runa tad nav par problēmu risināšanu, jautājumu atbildēšanu vai krīžu pārvarēšanu, bet gan par atgriešanos no nepaklausības, par grēku piedošanu un izglābšanu no tiesas (Ps.51).