No pasaules pie Dieva un no Dieva pie pasaules

Kurš gan to saka, ka visām pasaules problēmām jātiek atrisinātām un ka mēs tās varam atrisināt?

Varbūt Dievam šo problēmu neatrisināšana ir svarīgāka nekā to risinājums, proti, kā norāde uz cilvēka krišanu grēkā un uz to, ka Dievs glābj. Varbūt cilvēku problēmas ir tik samežģītas, tik nepareizi nostādītas, ka tās nu patiešām nav risināmas.

Jāpārvar domāšana, kas iziet no cilvēciskām problēmām un no turienes meklē pēc risinājumiem, šī domāšana ir nebibliska. Jēzus Kristus ceļš iet nevis no pasaules pie Dieva, bet gan no Dieva pie pasaules un līdz ar to visas kristīgās domāšanas ceļš.

Tas nozīmē, ka evaņģēlija būtība nav pasaulīgo problēmu risināšanā un tas nav arī baznīcas būtiskākais uzdevums. Bet katrā ziņā tas nenozīmē arī to, ka baznīcai šajā ziņā nebūtu nekāda uzdevuma. Baznīcas vārds pasaulei nav cits kā Dieva vārds pasaulei. Un tas ir: Jēzus Kristus un pestīšana Viņa vārdā.

Jēzū Kristū ir pamatota Dieva attieksme pret pasauli, mēs nezinām citu pamatu, neskaitot Jēzu Kristu, Dieva attiecībās ar pasauli. Tāpēc arī baznīcai nav nevienas citas attiecības ar pasauli kā vien caur Jēzu Kristu, attiecības neizriet no dabas tiesībām, veselā saprāta vai vispārējām cilvēktiesībām, baznīcas pareizā attieksme pret pasauli izriet vienīgi no evaņģēlija par Jēzu Kristu.