Bibliskais izziņas pamats mācībai par radīšanu

Noklausies šo e-publikāciju

Bībeles liecība par to, ka pasauli radījis Trīsvienīgais Dievs, gan kristīgajā draudzē, gan ārpus tās, aizvien no jauna sastop iebildumus, atspēkojumus un konkurējošus uzskatus.

Šis jautājums prasa no mums principiālu izšķiršanos – vai mēs turēsimies pie Svēto Rakstu Dieva Vārda, vai ļausim svešiem vārdiem sevi novirzīt, saistīt un iebaidīt.

Šajā sakarā rodas trīs problēmu loki:

• Vēsturiska vai tradīciju vēsturiska problēma rodas no kosmogonisko priekšstatu daudzveidības ārpus Svētajiem Rakstiem, bet arī tajos. Bibliskajā radīšanas vēstījumā tas parādās, piemēram, norobežojumā no babiloniskajiem zvaigznāju kultiem (1.Moz.1:1-2:4a), no citas puses tur, ka pastāv dažādi apraksti, kā 1.Moz.1 un 1.Moz.2:4b-25. (Sal. arī: Jes.40; Īj.38; Sir.16,22-18, 14; Gudr.11:17-26; 2.Pēt.3:5-7; Ebr.11:3; Ps.8; 19; 29; 65; 104; 147 u.c.). Pasaules uzskats Bībelē ne geocentrisks, ne heliocentrisks, bet teocentrisks.

  Taču izšķirošais pie norobežošanās no citām kosmogonijām un kopīgais bibliskajā liecībā rodams Dieva, debesu un zemes Radītāja, identitātē. Šādā kārtā bibliskais kanons arī šeit ir mēraukla un saskaņa.

• Radīšanas mācības domāšanas un dabaszinātniskā problēma izriet no cilvēka prāta nepieciešamības domāt par sākumu un to pētīt, kad tomēr nepastāv iespēja, uz šo sākuma jautājumu rast skaidru un pilnīgu atbildi: “Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu – ne tā iesākumu, ne galu” (Sal.māc.3:11). Kā tīrā prāta robežu to filozofiski formulējis Imanuēls Kants 1.antinomijā (pretrunā), kur pretstatīti divi viens ar otru nesavienojami izteikumi:
  

  “Pasaulei ir sākums laikā, un arī telpas ziņā tā ietverta robežās.“

  “Pasaulei nav ne sākuma un ne robežu telpā, tā tiklab laika un telpas ziņā ir bezgalīga.“

• Beidzot, radīšanas mācības teoloģiska problēma izriet no jautājuma, vai bibliskajā liecībā par to, ka Dievs radījis pasauli, runa ir par Dieva atklāsmi vai par cilvēku teoloģiskiem slēdzieniem. Aiz šīs problēmas slēpjas dogmu pretišķība Svēto Rakstu Dieva Vārda un atklāsmes izpratnē.

Dogmatiskajam lēmumam jābalstās uz to un jāturas pie tā, ka Dievs Savā Vārdā – un nekādā citā veidā – atklāj Sevi kā debesu un zemes, redzamo un neredzamo lietu Radītāju. Tādējādi sludināmā mācība par to, ka Dievs iesākumā radījis pasauli, sniedz Dieva Vārda atziņu, kas orientēta uz ticību un rada ticību, ko saprotamā kārtā atkal cenšas graut pasaules pieredze, kas šo vārdu apstrīd.

Bet šeit jāapzinās un jābūt teoloģiski atbildīgam par to, ka jautājums nav vienkārši par to, kā radusies pasaule, bet gan daudz vairāk par gluži vienkāršu problēmu, par izpratni, kā pasaule pastāv.

Lionas Irenejs [Adversus haereses II, 25, 1] raksta:

“Runa nav par to, ka Dievs jāizprot no radītā, bet gan – radītais no Dieva“.