Vārdi, patiesība un mīlestība

Ir daudzi izteiksmes veidi, kas var šķist gluži nekaitīgi. Tomēr, ja padomā par bezjēdzīgi izniekoto laiku, rodas iemesls apšaubīt šādu runu nekaitīgumu. Mūsu vārdi jāpārbauda pēc šādiem principiem: vai tie ir patiesi, vajadzīgi, pilni mīlestības? Daudz kas paliktu neteikts, ja to iepriekš šādi pārbaudītu.

Šajā sakarībā mums jāievēro arī pretējais: “Kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet” (Fil.4:8). Tas var būt gan mūsu domu, gan vārdu saturs. Tomēr tādas lietas nenāk prātā vienmēr. Tās var neatbilst mūsu dzīvesvietas tradīcijām. Labās lietas, ko minēja apustulis, parādās vienīgi tādos kristiešos, kas ar prieku nododas ticībai Kristum un atbilstošai dzīvei. To sauc par svēttapšanu.

Mācot par šiem jautājumiem, Jēzus ir teicis vārdus, kurus mēs mēdzam pārprast. Viņš saka: “Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā; jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts” (Mt.12:35-37). Cilvēki ir mēģinājuši saprast, no kuriem vārdiem mums jāizvairās un kurus mēs drīkstam lietot.

Tas ir nepareizi, jo tā var nonākt pie virspusēja un farizejiska domāšanas veida, un tad mums būtu vienīgi jāizvairās no aizliegtajiem vārdiem, savukārt citus vārdus mēs varētu brīvi lietot. Saprotams, ka Jēzus domāja pavisam ko citu. Viņš, piemēram, teica, ka mūsu vārdi līdzinās mūsu darbiem un kalpo par ārēju liecību tam, kas ir mūsos (Mt.15:18-20), kā arī par mūsu attiecībām ar Dievu.

Viņš ir arī runājis par vārdu saistību ar labajiem darbiem: tos dara vai nu savtīgu iemeslu dēļ un tad tie nav patiesā mīlestībā darīti, vai arī tie saistīti ar patiesu ticību. Tad tie ir paša Dieva darbs – vispirms mūsu sirdīs Svētajā Garā, un pēc tam mūsu dzīvēs, mīlestībā, ko Gars mūsos ir radījis.

Tas daudzviet skaidri izteikts Jaunajā Derībā. Protams, starp vārdiem un darbiem šeit nav plaisas. Vārdi atklāj to, kas ir cilvēkā, tāpat kā darbi; kristieša vārdi ir tukši, ja to pamatā nav patiesa ticība Kristum un mīlestība pret cilvēkiem. Ticība šeit nenozīmē teoriju vai prātošanu, bet gan uzticēšanos, paļaušanos. To var izteikt šādi: Dievs atmaksā ar taisnību tam, kas tic Kristum (Rom.4:6), jeb, citiem vārdiem sakot: “Tanī [Evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: “No ticības taisnais dzīvos” ” (Rom.1:17).