Vai dzirdējāt manu vārdu?

Mums vairs nav laika svinīgiem baznīcas svētkiem, kuros mēs tēlojam paši savā priekšā, mēs vairs nevēlamies svinēt reformāciju tādā veidā! Dodiet beidzot mirušajam Luteram viņa mieru un dzirdiet evaņģēliju, lasiet viņa Bībeli, dzirdiet tur Dieva Vārdu pašu.

Dievs jaunākajās dienās noteikti mums nejautās, vai esat svinējuši reprezentatīvus reformācijas svētkus? Bet gan: vai dzirdējāt manu vārdu un to saglabājāt? Tāpēc ļausimies, ka mums tiek teikts: “Man ir pret tevi, ka esi atstājis pirmo mīlestību” (Atkl.2:4).

Bet ja es varētu tagad tā pateikt šo vārdu, lai tas mūs patiešām sāpina. Tam mūs jāsāpina, citādāk tas nebūtu Dieva Vārds. Bet es redzu kā jūs, tāpat kā sliktā romānā vispirms lasāt stāsta laimīgās beigas, lai tik ļoti neuztrauktos par to, kas notiek pirms tam, lai vienmēr varētu pasacīt, ka viss taču labi beigsies. “Bet man ir pret tevi, ka tu atstāj savu pirmo mīlestību”.

Atšķirība starp to, kas šeit ir nosaukts par pirmo mīlestību, no visa cita, kas tā tiek saukts, ir ļoti zīmīga, proti tas, ka ārpus pirmās mīlestības vairs nav citas mīlestības. Pirmā mīlestība ir vienīgā mīlestība, kas vispār ir, jo tā ir mīlestība no Dieva un uz Dievu, ārpus šīs mīlestības, šīs pirmās mīlestības ir vienīgi naids, un atstāt to nozīmē atstāt Dievu.