Mācība par Svēto Trīsvienību

Noklausies šo e-publikāciju

Lai gan Svētie Raksti māca, ka Dievs ir Tēvs, tomēr tie nepārprotami māca arī, ka Dēls un Svētais Gars ir Dievs. Tā vēstulē korintiešiem vārds “Kungs” tiek attiecināts arī uz Jēzu [1.Kor.12:3]. Tātad Jēzus tika saukts tajā pašā vārdā – Kungs, kas pēc jūdu paraduma aizstāja Dieva vārdu – “Jahve”. Arī apustulis Toms sauc Jēzu par Kungu, un Jānis sava evaņģēlija pašā iesākumā apliecina, ka “Vārds bija Dievs”. Arī jūdu augstie priesteri Jēzus apgalvojumus par Sevi saprata viennozīmīgi – Viņš ir zaimotājs, jo sauc Sevi par Dievu [Mt.26:64-65].

Tāpat kā Tēvu un Dēlu arī Svēto Garu Raksti sauc par Dievu [1.Kor.3:16]. Meli pret Svēto Garu tiek saprasti kā meli pret Dievu [Ap.d.5:3-4], un Svētajam Garam tiek piedēvētas dievišķas īpašības, piemēram, viszinība [1.Kor.2:10]; visspēcība [1.Kor.12:11; 1.Moz.1:2] mēs lasām, ka Svētais Gars piedalās radīšanas darbā. Īpaši skaidri Dieva Trīsvienība atklājas Jēzus Kristībā, kur Tēvs runā no debesīm, Dēls stāv Jordānas krastos un Gars kā balodis nolaižas uz Viņu. Arī Jēzus pavēle kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā skaidri norāda uz Dieva Trīsvienību (Mt. 28:19).

Mācība par trīsvienīgo Dievu senbaznīcā tika formulēta Nīkajas un Atanasija ticības apliecībās. Kristīgās baznīcas izpratne par Svēto Trīsvienību Atanasija ticības apliecībā izteikta šādi: “Mēs pielūdzam vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā, nesajaucot personas un nesadalot būtību.” Tātad te ir runa nevis par abstraktām zināšanām par Dievu, bet gan par Dieva pielūgšanu. Baznīcas mācībai arvien raksturīga ir nevis abstrakta prātošana par Dievu, bet gan tas, kas izteikts Atanasija apliecībā ar vārdiem “mēs pielūdzam”.

Taču pielūgšana ne tikai neizslēdz, bet pat pieprasa, lai Dievs tiktu pielūgts pareizi, kā to māca pirmais un otrais bauslis. Pareizu Dieva pielūgšanu kristieši nav izdomājuši paši. Tā nav spekulāciju, cilvēcisku pārdomu vai cilvēciskas gudrības auglis, bet smelta no paša Dieva atklāsmes Svētajos Rakstos. Ja Dievs nebūtu atklājis Savu trīsvienīgo dabu, tad cilvēki par to tā arī neko nezinātu. Nedz apkārtējā fiziskajā pasaulē, nedz cilvēciskajā saprātā nav nekā tāda, kas norādītu uz Dieva Trīsvienību. Šā iemesla dēļ, skaidrojot mācību par Svēto Trīsvienību, ir jāatmet visi mēģinājumi rast analoģijas dabā. Trīsvienība nav matemātisks, bet gan ticības lielums. Ja matemātika māca, ka 1+1+1=3, tad ticība saka, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars, lai gan ir trīs personas, tomēr ir tikai viena dievišķa būtība.

Dievs kristiešu vidū arvien tiek apliecināts kā viens vienīgs. Šī mācība par vienu Dievu ir labi zināma, to māca pirmais bauslis, un tai piekrīt pat musulmaņi un jūdi. Problēmas rodas līdz ar atziņu, ka šo vienīgo Dievu pareizi jāpielūdz Trīsvienībā. Dievs ir gars, un Viņš patiešām nesastāv no daļām, bet ir viens un nedalāms. Šī ir Dieva būtība. Gan Tēvam, gan Dēlam, gan Svētajam Garam ir šī viena dievišķā būtība. Kristīgā baznīca to apliecina Nīkajas ticības apliecībā sakot, ka Kristus ir “ar Tēvu vienāds būtībā”. Taču – kā šī viena būtība reizē var būt trīs personas? Racionālais cilvēka prāts, meklējot izskaidrojumu, jau senbaznīcas laikā izvirzīja domu, ka Dievs dažreiz atklājas kā Tēvs, citreiz kā Dēls un citreiz atkal kā Svētais Gars. Tomēr šāds uzskats tika noraidīts kā maldu mācība. Baznīcas tēvi to nosodīja kā nebīblisku un nosauca par modālismu. Viņu spriedums ir pamatots, jo piemēram, Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus saka: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu.” Tātad Jēzus par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu vienlaicīgi runā kā par trim atšķirīgām personām. Tādēļ Atanasija ticības apliecība brīdina, ka šīs trīs dievišķās personas nedrīkst tikt sajauktas, paskaidrojot, ka “viena ir Tēva, otra Dēla un trešā Svētā Gara persona”. Tiek arī uzsvērts, ka “tāpat kā kristīgā patiesība pieprasa mums atzīt katru personu atsevišķi par Dievu un Kungu, tāpat kristīgā reliģija aizliedz mums runāt par trim Dieviem vai Kungiem”. Šādi atkal tiek uzsvērts fakts, ka Dievs, kas pielūdzams Trīsvienībā, ir viens vienīgs. Šajā “Trīsvienībā neviens nav bijis ne pirmais, ne pēdējais, neviens nav par otru ne lielāks, ne mazāks, bet visas trīs personas ir vienādi mūžīgas un vienlīdzīgas”.

Tātad varam sacīt, – ka Dievs ir viens Kungs, ka Viņš ir trīs personas, ka šīs trīs personas Dievībā ir atšķiramas viena no otras, taču tās ir un paliks neatdalāmas. “Šī mācība palīdz mums apliecināt un mācīt, ka Jēzus no Nācaretes bija cilvēka miesā nācis Dievs un ka Svētais Gars, patiess Dievs, mājo mūsos un dara mūs par Dieva namu,” saka Dr. Roberts Kolbs. Tātad Svētās Trīsvienības mācība ir evaņģēliska, uzsverot, ka visa dievišķā godība, pats trīsvienīgais Dievs iesaistās mūsu pestīšanas darbā. Ikviens, kas noliedz, ka Kristus ir Dievs, noliedz arī pestīšanu, jo tikai Dievs spēj izciest elles mokas pie krusta, samaksājot par cilvēku grēkiem. Tikai Dievs ir bezgrēcīgs un bezvainīgs un var glābt grēcinieku, jo visiem citiem ir vajadzīgs Pestītājs. Ja Svētais Gars nebūtu Dievs, tad Viņš nevarētu sniegt visus Kristus pestīšanas augļus – grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, ko Viņš dod ar Dieva vārdu un sakramentiem. Ikviens, kas netic Trīsvienības mācībai, nav uzskatāms par kristieti un nevar tikt glābts. Savukārt ikvienam ticīgajam mācība par Svēto Trīsvienību nes mierinājumu un prieku, jo tā atklāj Dieva mīlestību pret nabaga grēciniekiem.

Dievs ir trīsvienīgs