:: e – BAZNICA ::

Piedot vai nepiedot?

Jēzus reizi no reizes atgādina, ka mums citiem ir jāpiedod pāri nodarītais. Par to mēs varam spriest arī pēc Svētās lūgšanas: “Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt.6:12) un vārdiem, kas tai seko “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mt.6:14-15).

To pašu Jēzus parāda arī līdzībā par nepateicīgo kalpu, kurš neatlaida savam darba biedram parādu, lai gan viņa paša parāds tika atlaists.

Bet kādēļ piedot citam ir tik svarīgi?

Dieva piedošana ir bezgalīga, un arī mūsu vajadzībai pēc Viņa piedošanas nav robežu. Kristus asinis ‘par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt.26:28). Tam, kurš tic, ir “dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības” (Ef.1:7). Cauri visai mūsu dzīvei ir rakstīts: Viņš mums ir piedevis visas mūsu nepilnības.

Var likties, ka tas bija lēts un ērts ceļš uz pestīšanu. Bet Dievam tas nebija lēts ceļš. Tas Viņam prasīja upurēt paša Dēlu. Mūsu acīs tam it kā nav vērtības, jo saņemam to bez kāda mūsu nopelna. turklāt Dievs mums neliek mainīt savu dzīvi, lai mēs varētu saņemt Viņa piedošanu. Bet notiek kaut kas izšķirīgs. Mūsu dzīve izmainīsies, ja mēs ticēsim.

Ticību nevar atrast sirdī, ja tur nevar atrast arī Kristu. Sirdī, kurā mājo Viņš, nav tikai grēku piedošana. Tur ir arī jauns spēks un jauna griba. Tur neatvairāma kļūst prasība – “piedodiet cits citam, kā ari Dievs Kristū jums ir piedevis” (Ef.4:32).

Tas, ka cilvēks atsakās kādam piedot, ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem, ka viņš pats nav saņēmis piedošanu un nav arī spējīgs to saņemt. Viņa ticība ir tikai pašiedomāta ticība. Tā ir galvā, nevis sirdi.

Kopš Dievam jāturpina mums pastāvīgi piedot, ari mums ir jāmācās piedot bez šaubīšanās. Piedošanu mēs esam saņēmuši nepelnīti, un tādēļ mums arī citiem ir jāpiedod. Šī sakarība ir nenoliedzama. “Esiet žēlīgi, kā. jūsu Tēvs ir žēlīgs” (Lk.6:36).