Bībeles pantu lietojums

Es gribētu jums visiem ļoti nopietni likt pie sirds šādu atsevišķo Bībeles Vārdu lietojumu un to nozīmi jūsu personīgajā dzīvē, jūsu ģimenēs, jūsu skolēnu un jūsu draudžu dzīvē. Tam nepavisam nav jābūt lielam skaitam, svarīgi ir gan tas, lai šie panti būtu iegaumēti no galvas un tādējādi uzņemti sirdī.

Tas atgādina mums par mūsu kristību, par iesvētību, par ordināciju. Tas saista arī laulātos draugus to kopējā dzīves ceļā gan labās, gan ļaunās dienās un stundās. Pavadot cilvēku slimības un nāves gultā, šādi vārdi ir arī mierinājums un atgādinājums par to veidu, kā Dievs mūs vadījis, un ticības stiprinājums, raugoties uz ceļu cauri nāvei uz mūžīgo dzīvošanu. Katram mācītājam un skolotājam jāglabā atmiņas apcirkņos šādi Bībeles izteikumi, gatavi aktīvai izmantošanai.

Tātad, šāds atsevišķs Vārds nāk cilvēkam līdzi, un to vienmēr iespējams pārdomāt. Vecie Baznīcas tēvi šādu procesu apzīmēja ar vārdu “ruminare”, kas nozīmē “atgremot”. Ko nozīmē šāds process, to zina tie, kam ir kādas zināšanas par govīm, pieredze ar tām. Tās uzņemto barību vēlāk rūpīgi izvērtē, to sagremo un transportē no viena kuņģa uz otru. Pārnestā nozīmē kaut kas līdzīgs notiek arī ar cilvēku, kad tas kaut ko pārdomā, “atgremo”. Un tad ir secināms, ka darbā netiek laista vienīgi mute, bet gan, ka šajā norisē piedalās saprašana un sirds — tad, kad pārdomājam: “Ko Dievs man saka, ko Viņš grib no manis, kā man runāt ar Viņu?” Viegli var veikt šādu mēģinājumu: no rīta iegaumē kādu Bībeles Vārdu, to vairākkārt sev atgādina, varbūt, aktualizējot sarunā ģimenē, un vakarā to vēl pārdomā, atskatoties uz dienas gājumu un iekļaujot lūgšanā, saistot to ar pateicību un lūgumiem.

Kā šāds atsevišķs Vārds darbojas un mirdz, to es varu apliecināt pats no savas pieredzes. Mans iesvētības pants, kuru man bija izraudzījis mans tēvs un kurš man tika piešķirts iesvētībās 1945. gada 1. aprīlī — tieši tad, kad mūsu ciematā ieradās amerikāņu vienības — ir 1.vēstules korintiešiem 3.nodaļas 11.pants: “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” Man šis Vārds kļuvis par vadošo tēzi visā manā teoloģiskajā izglītībā un darbībā. Un, kad mani vēlāk, 1997.gada 30.aprīli Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas arhibīskaps aicināja uz Rīgu, viņš man uzdāvināja Bībeli latviešu valodā, bet kā veltījumu viņš man tajā bija ierakstījis tieši šo pantu, 1.Kor.3:11. — nezinot, protams, ka tas ir bijis mans vadmotīvs kopš iesvētības un ir tāds vēl joprojām ari šodien. Tas ir tas, kas mūs nes un balsta, pildot mūsu uzdevumu, un saista mūs arī vienu ar otru studijās Lutera Akadēmijā.

Mēs bieži meklējam metodes un līdzekļus, ar ko būtu iespējams mūslaiku cilvēkiem darīt saprotamu Dieva Vārdu. Protams, bīstos, ka mēs jau sen esam aizmirsuši to, kā Dieva Vārda sēklas graudi darbojas cilvēku sirdīs, kā tie tur tiek uzņemti, atrod tur labu augsni, kurā tad tie var augt un nobriest. Kas tā savā sirdī uzņem Dieva Vārdu, tas ikdienā un visās dzīves situācijās jutīs, kā tas darbojas, tā ka mēs katrā jaunā dienā, ko Dievs mums dāvā, ar pateicību varam sacīt: “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!”

Lai mūsu Kungs mūs svētī un vada ar savu Vārdu, un satur mūs kopā savā sadraudzībā. Tas ir mans vēlējums, raugoties uz jauno mācību gadu.