Kristības lietošana

Ja Svētais Vakarēdiens ticīgajam ir jālieto bieži (1.Kor.11:26), Rakstos nekur nav teikts, ka viens un tas pats cilvēks būtu vairāk kā vienu reizi jākristī. Gluži otrādi, vienreiz izdarītai Kristībai ir jāmierina un jāuzmundrina ticīgais visu mūžu (1.Pēt.3:21; Gal.3:26-27; Rom.6:3 un turpm.).

Šī iemesla dēļ apustuļi Jaunajā Derībā atkal un atkal atgādina kristiešiem par viņu Kristību (1.Kor.1:13; 6:11; 12:13; Rom.6:3 un turpm.; Ef.4:5; Kol.2:11-12; Tit.3:5-6; 1.Pēt.3:21 utt.), aicinot viņus ņemt vērā ne tikai tās sniegto mierinājumu, bet arī lielo nozīmi, kāda tai ir svētdarīšanā.

Lielais katehisms “Par kristību”:

“Kristība vienmēr turpinās [tajā ir jāvingrinās].”

Kristieša ikdienas grēku nožēla nav nekas cits kā pastāvīga, pazemīga atgriešanās pie žēlastības derības, kuru Dievs ar viņu ir noslēdzis Kristībā, vai pastāvīga uzticēšanās žēlīgajiem grēku piedošanas, dzīvības un pestīšanas apsolījumiem, kuri tiek viņam piedāvāti un sniegti šajā sakramentā. Tā arī no kristīgās ticības atkritušo atgriešanās ir vienīgi atgriešanās pie viņu Kristības, nevis pievēršanās katoļu grēku nožēlas “otrajai plāksnei” (gandarīšana ar darbiem). Šī patiesība kristīgam mācītājam ir allaž jāatgādina saviem klausītājiem, it īpaši katehēzes un iesvētes mācībās.

Iesvētīšana nav ne “Kristības apstiprinājums,” ne “sakraments, kurš papildina un pilnveido Kristību,” bet gan vienīgi publiska uzticības apliecināšana patiesajam Dievam, kurš Kristībā nodibina ar cilvēkiem savu žēlastības derību. Tā ir ticīga cilvēka publiska atbilde uz savu Kristību, jeb publiska liecināšana par Kristu, kurš Kristībā ir viņu šķīstījis (Ef.5:26; Mt.10:32). Iesvēte, protams, nav Kristus iedibināta, tomēr mēs to saglabājam kā slavējamu un derīgu kristīgu tradīciju (tomēr ne kā sakramentu), jo tas tik dzīvi atgādina ticīgajam par viņa Kristību un bezgalīgo žēlastību, kuru Dievs ir viņam devis šajā neizsakāmi vērtīgajā sakramentā.