Kā novērst atkrišanu no baznīcas pēc iesvētībām
Sv. Pāvils raksta: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības [vairs nepaliks Kristū]..” (1.Tim.4:1). Šis atkrišanas laiks ir klāt jau tagad! Viens no postošākajiem atkrišanas piemēriem daudzās baznīcās vērojams tūlīt pēc iesvētībām.
Šajā iedibinājumā, kura aizsākumi meklējami jau agrīnajā baznīcā, jaunajiem luterāņiem tiek mācīti kristīgās mācības pamati, lai pēc tam viņi tiktu publiski stādīti draudzes priekšā.
LIELĀ TRAĢĒDIJA
Daudzu mūsdienu jauniešu lielā atkrišana (turpmāka nepalikšana Kristū) sākas jau nākamajā svētdienā pēc viņu iesvētībām, kad daudzi vairs neierodas uz dievkalpojumu (Ebr.10:25).
Kas izraisa šādu masveida, dažreiz arī tūlītēju atkrišanu un nespēju palikt Kristū? Protams, ka tas ir velns, kurš ar miesas kārdinājumiem novērš daudzus ļaudis no palikšanas Kristū. Tomēr mācītājiem un baznīcas skolotājiem arī ir liela atbildība Dieva priekšā. Kādēļ? Par atkrišanas cēloni var kļūt dažu mācītāju un skolotāju radītais iespaids, ka Dieva vārds nenozīmē neko daudz vairāk kā vien nebeidzamas doktrīnas, pamācības un likumus.
Dieva vārds patiešām ietver doktrīnas, pamācības un norādījumus, kuriem šajā dzīvē jāseko. Tomēr Dieva Vārds ir kas vairāk nekā tikai zināšanas. Jēzus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ.6:36). Dieva vārds ir manna jeb dienišķā maize. Jēzus mums atgādina, ka neviens cilvēks nedzīvo tikai no maizes, bet “no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt.4:4).
Daudzi neņem vērā šo atgādinājumu, nesaprotot, ka Dieva vārds ir barība, kas mums dod dzīvību. Piemēram, 1793.gadā Jamaikā pirmo reizi tika ievests maizeskoks. Ne vergi, ne viņu īpašnieki neapjauta, ka maizeskoka augļi ir barojoši un spēcinoši viņiem pašiem, tādēļ tie izbaroja šos augļus cūkām. Vēlāk jamaikieši atklāja īsto maizeskoka augļu vērtību, un tagad viņi tos lieto, lai gūtu spēku un veselību. Līdzīgi arī, ja jauniešiem tiek mācīts, ka Dieva vārds ir kas vairāk nekā tikai informācija, ka šis vārds viņus dziedina un paēdina, tad viņi patiešām vēlēsies regulāri saņemt šo barību dievkalpojumā (Ps.107:20; Mt.4:4).
DIEVA ATBILDE ŠAI VISU PASAULI APTVEROŠAJAI TRAĢĒDIJAI VIŅA DZĪVAJĀ UN DZĪVINOŠAJĀ VĀRDĀ
Kā kristīgie mācītāji var iemācīt šo jauno attieksmi, kas saglabā mūžīgās dzīvības dāvanu? Katrā iesvētības mācību kursā mācītājiem un skolotājiem ir jāiedrošina un jāmāca jaunos ļaudis stiprināties ar vārdu, kurš dos viņiem spēku pieaugt ticībā, palikt Jēzū un gūt pasargājumu pret velnu. Bieži dzirdēdami pārliecinošus atgādinājumus, ka Dieva vārds ir dzīvs un dzīvību dodošs, iesvētāmie sapratīs: kad no pamācības ticībā uzņemtais Dieva vārds iemājo viņos (paliek viņos), Jēzus un Tēvs ir viņos, stiprina viņu ticību, atņem šaubas un padzen velnu (Jņ. 14:23). “Lielāks ir Tas [Jēzus], kas jūsos, nekā tas [velns], kas ir pasaulē” (1.Jņ.14:23). Ja iesvētāmie atkal un atkal skaidri dzirdēs, ka Dieva vārds nav vien informācija vai zināšanas, bet arī barība, kas stiprina viņu ticību, šī vēsts Dieva Gara spēka pilnībā mainīs viņu attieksmi un iemājos viņu sirdīs un prātos; tad viņi būs sekojuši pamudinājumam — “pārvērtieties, atjaunodamies savā garā” (Rom.12:2).
GARA SPĒKĀ JAUNIEŠOS MODĪSIES JAUNA APZIŅA UN JAUNS GARĪGAS DZĪVES VEIDS
Ar Dieva žēlastību un Garu šie jaunie iesvētāmie sapratīs, ka, klausoties Dieva vārdā pamatotus sprediķus un ik nedēļas apmeklējot Bībeles stundas, Jēzus nāks, lai paliktu viņos (Jņ.14:23). Tad Kristus padzīs velnu un visus viņa demonus (1.Jņ.4:4), kuri cenšas padarīt iesvētāmā dzīvi nožēlojamu un iznīcināt ticību.
Turklāt iesvētāmie aizvien labāk sapratīs, ka iknedēļas dievkalpojums ne vien atjauno viņu reliģiskās zināšanas, bet arī uztur Dieva dāvāto ticību un sniedz viņiem visu grēku piedošanu. Šī pārliecība, jaunā dzīve un pasargājums pret velnu nāk no Dieva dzīvā un dzīvību dodošā vārda spēka, kā Jēzus pats saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ.6:63).
- Mīļais Kungs Jēzu, izmanto ikvienu no mums, lai pasargātu jaunos ļaudis no velna meliem, ka Tavs vārds ir tikai pamācība, kā dzīvot reliģisku dzīvi. Palīdzi mums laipni un ar mīlestību atgādināt visiem jauniešiem, ka, ticot un ik nedēļas saņemot Tavu dzīvo vārdu — dzīvības maizi —, viņiem ir pilnībā piedots, viņi ir drošā pasargājumā un, ja notiktu pats ļaunākais, viņiem uz mūžīgiem laikiem ir droši apsolīta vieta debesīs kopā ar Tevi. Tavā vārdā mēs lūdzam un ticam. Āmen.
man jau liekas, ka galvenaa probleema ir tikt liidz iesveetiibaam…
moritz, vienmēr jāpatur prātā kāds ir iesvētību iemesls… parasti tas taču ir: laulības baznīcā vai bērniņa kristīšana
man tikai jautaajums: a kaa ar ticiibu un t.s.palikshanu kristuu liidz iesveetei? kas mainaas peec iesveetes, ka tas atbiriens kljuust tik aktuaals?
Stāv rakstīts:
Kristus runāja līdzībā:
Šopavasar biju iecerējis uz viena krietna ķiršu koka stumbra uzpotēt cita ķiršu koka, kam saldākas, lielākas un skaistākas ogas, zarus. Ziniet, visi zari nokalta! Atkrita!
ES biju iedomājies, ka VAIRĀK zaru ar saldām ogām būs ĻOTI LABA LIETA uz šī veselīgā stumbra, kam ogas – ne visai…
Par cik pati potēšanas CEREMONIJA ne ar ko neatšķīrās no citkārt veiktajām un līdšinējais veiksmes procents bija apmēram 70, esmu neziņā par neveiksmes iemesliem. Kur bija problēma STUMBRĀ, vai POTZAROS?
Ja nopietni – attiecināt jēdzienus “atkrišana” un “nepalikšana Kristū” uz indivīdiem, kuri pēc iesvētībām neparādās baznīcā – tas nav korekti.
“Atkrist no ticības” nozīmē apgrēkoties pret Svēto Garu, jo atkrist var tikai tad, ja esi bijis savienots. Piemēram, ja kāds ir nosviedis zemē pie afišu staba kādu afišu, neviens taču neteiks, ka tā ir atkritusi no staba. Tā nekad nav bijusi pielīmēta! Tā ir kaut kādu apstākļu dēļ NEJAUŠI tur nokļuvusi.
Ja kādi sūdzas par MASVEIDA atkrišanu no draudzes, tad viņi vienlaicīgi ar to sniedz liecību par konkrētās draudzes mācitāju kā par lielu nejēgu. Var domāt, ka šāds mācītājs vairāk domā par atskaišu cipariem, kā arī nav spējīgs saprast savā ietekmes sfērā nonākušo cilvēku garīgo stāvokli.
Šādi mācītāji neapjēdz, cik lielu ļaunumu tie nodara. Nekas, ellē viņiem to pateiks.
Apskaužu tos, kam tas ir iespējams. Cik es esmu bijis dievkalpojumos, mana galvenā rūpe ir bijusi neaizmigt sprediķa laikā un nepalaist garām tās reizes, kad vajag celties kājās. Un tad vēl es bieži vēroju dekorācijas un pie sevis nemitīgi domāju, dēļ kam luterāņu baznīcā vajadzīga tā ņemšanās ar krāsām. Piedalīšanās šajos daudzo auduma gabalu mainīšanas un kopšanas pasākumos nožēlojamo iespaidu ar katru reizi pastiprina. Nu, jā, un tad vēl tas stindzinošais aukstums…
Pateicīgs esmu tiem diviem mācītājiem, ko sastapu nejauši un kuri man ieteica izlasīt Valtera “Bauslība un Evaņģēlijs”un Millera “Kristīgā dogmatika”.
Domājot par savu draudzi parasti ļoti sakreņķējos un sirdsmieru atgūt man palīdzēja tas, ka domās iztēlojos, kā ar troksni no ārpuses aizcērtu baznīcas durvis. Uz reiz kļuva vieglāk.
Kā novērst atkrišanu no baznīcas pēc iesvētībām ?
Man ir divas, savstarpēji pakārtotas atbildes.
1- Mācītājiem ir jāuzmanās pieņemt draudzē indivīdus , kas nav kristieši.
2- Ja grib panākt. lai PĒC IESVĒTĪBĀM nenotiktu kaut kas tāds, kas nav pieņemams, IESVĒTĪBAS VISPĀR NEVAJAG RĪKOT. Nekāds posts neradīsies, tikai ietaupīsies draudzes finases. Pieņemu, ka Dievs vēlas, lai mēs saprastu, ka šī cilvēku sadomātā ceremonija tiktu atmesta.