Par terminiem “īsta ticība” un “dzīva ticība”

Runājot par terminiem “īsta ticība” un “dzīva ticība”, jāatzīmē, ka to lietošana teoloģiskajā valodā parasti liecina par to nepareizu izpratni.

Īsta ticība ir personīga uzticēšanās Dieva žēlīgajai grēku piedošanai Kristus dēļ. Tādējādi, šis termins ir pretstatīts aklai [deleģētai] ticībai, jeb piekrišanai Baznīcas mācībām, tās personīgi nepazīstot, un vēsturiskajai ticībai, jeb Bībeles vispārīgo mācību zināšanai un atzīšanai. Nedz aklā ticība, nedz vēsturiskā ticība nevar attaisnot grēcinieku, jo pestījošā ticība allaž ir personīga uzticēšanās Evaņģēlija žēlīgajiem apsolījumiem.

Runājot par terminu dzīvā ticība, mums jāpatur prātā, ka ticība ir “dzīva” vienīgi tādēļ, ka tā uzņem žēlastības līdzekļos piedāvātos Kristus nopelnus. Ticība nekad nav dzīva tai sekojošo labo darbu dēļ. Veicot šos labos darbus, šī ticība vienīgi apliecina cilvēku priekšā to, ka tā patiešām ir dzīva.

Tādēļ mēs varētu sacīt, ka ikviena īsta ticība ir dzīva ticība, un ka tai allaž seko attiecīgi augļi. Šīs atšķirības ir būtiskas un to neievērošana var novest pie tā, ka attaisnojošajai ticībai var tikt pievienots labo darbu elements (Rom.4:4-5).