Krusts vs. Krustā sistais
Noklausies šo e-publikācijuKrusta teoloģija pieder Rietumiem. Kā ikviena īsta teoloģija, tā sākas ar liturģiju. Šo liturģisko pirmsākumu saknes patiešām meklējamas Austrumos, taču drīzāk Sīrijas, nekā Grieķijas baznīcā. Vai to, ka Sīrijas baznīca labāk izprata Vecās Derības Evaņģēliju par Dieva Jēru, izskaidro šīs baznīcas ciešākā saistība ar Vecās Derības valodu un domāšanas veidu? Agnus Dei Romas misē aptuveni 700. gadā ieviesa pāvests, kuram bija sīriska izcelsme; “Dieva jēra” iekļaušana Gloria daļā arī nāk no Austrumiem.
Sīrijas baznīca atrodas netālu no Jeruzālemes, vietā, kur pilnīgi dabiski tiek pārdomāta mūsu Kunga nāve. Tur atradās Svēto kapeņu baznīca, ko bija cēlis Konstantīns un kurā bija izlietots tas, kas tika uzskatīts par svētā krusta relikvijām. Tā kļuva par visas kristīgās pasaules svētceļnieku mērķi un veicināja krusta pielūgšanu, kura izplatījās pa visu baznīcu. Rietumos tās centrs bija Romā, “Jeruzālemes svētā Krusta” baznīcā. Šī krusta pielūgšana joprojām ir daļa no Romas katoļu Lielās piektdienas liturģijas. Iespējams, ka to varētu dēvēt par vecāko krusta teoloģijas formu. Taču par būtisku viduslaiku Rietumu piētisma daļu kļuva variācija par krusta un tā relikviju pielūgšanu – krustā sistā pielūgšana.
Romas katoļu liturģijā Lielajai piektdienai joprojām ir iekļauti divi ievērojami korāļi par godu krustam – “Dziedi, mana mēle, par godības pilno kauju” (Pange lingua) un “Ķēnišķie karogi lepni plīv” (Vexilla regis prodeunt). Tie ir korāļi par godu krustam, nevis krustā sistajam. Venantius Fortunatus, kurš tos sarakstīja aptuveni 600. gadā, iedvesmoja tas apstāklis, ka imperators Justīns II tajā laikā bija dāvinājis krusta relikvijas franku karalienei Radegundei. “Dziedi, mana mēle” apdzied krustu kā trofeju un uzvaras zīmi (crucis trophaeum), uzrunājot to kā svēto paradīzes koku, kurš kļuvis par pestīšanas instrumentu. Šajā senbaznīcas domas izpausmē mēs, iespējams, varam saskatīt pat zināmu līdzību ar svēto koku kultu, kas tika praktizēts ģermāņu ciltīs:
Sola digna tu fuisti
Ferre pretium saeculi
Atque portum praeparare
Arca mundo naufrago
Quam sacer cruor perunxit
Fusus Agni corpore.
Tādā pašā veidā svētais koks tiek uzrunāts spēcīgajā uzvaras dziesmā “Ķēnišķie karogi lepni plīv”:
O crux, ave, spes unica,
Hoc passionis tempore
Auge piis iustitiam
Reisque dona veniam.
Pagāja ilgi 500 gadi, līdz augstajos viduslaikos tika dziedāts Salve, caput cruentatum (“Svētā galva, kas nu ievainota”), pagodinot krustā sisto.
Ja mēs pārdomājam krusta teoloģijas agrīnās izpausmes, mēs pārliecināmies, ka tās ir tipiski piemēri tam, ko Luters vēlāk nodēvēja par godības teoloģiju. Krusts ir tieša Dieva godības atklāsme pasaulē. Tas triumfējoši vada kristīgā imperatora uzvarošo armiju un kareivīgās baznīcas pūļus kaujā. Kā dēmoni reiz bēga no kusta zīmes, tā tagad arī Kristus ienaidnieki kritīs pie zemes, ieraugot imperatora karogus, uz kuriem attēlots krusts, vai relikviju šķirstu, kurā ievietots krusta gabaliņš. Kurš var pretoties šīs zīmes spēkam? Ar krusta zīmi uzvara allaž piederēs jums, jo tajā kļūst redzams Dieva spēks pasaulē.
Ieskaties