Krusta vārds – vienpusība un stulbums?

Noklausies šo e-publikāciju

“Sludiniet tikai vienu lietu: krusta gudrību.”

Šī ir Lutera atbilde uz šo vitāli svarīgo jautājumu, un tā ir izteikta kādā 1515.gadā rakstītā sprediķī (WA 1:52 [LW 51:14]). Krusta gudrība, “krusta vārds” [1.Kor.1:18], kuru pasaule sauc par lielu ģeķību, bet kas ir faktiskais kristīgas sludināšanas saturs, ir pats Evaņģēlijs. Tā uzskata Luters un kopā ar viņu arī visa luteriskā baznīca.

Daudzi kristieši to uzskata par uzkrītošu vienpusību. Krusts ir tikai viena no daudzajām kristīgās vēsts daļām. Otrais loceklis nav visa apustuliskā ticības apliecība, un pat šajā otrajā loceklī krusts ir tikai viens no daudzajiem pestīšanas faktoriem. Kā gan Luters ir atļāvies tā ierobežot kristīgo ticību! Mūsdienās luterāņi atļaujas runāt pat šādi. Kā gan patiesi kristīga teoloģija var aprobežoties ar krusta teoloģiju, it kā nepastāvētu arī augšāmcelšanās teoloģija, it kā otrā ticības locekļa teoloģiju nepapildinātu trešā locekļa teoloģija, kas skar Svēto Garu, tā darbu baznīcā caur žēlastības līdzekļiem un baznīcas svētajos pagātnē un tagad?

Luteram ir daudz kas sakāms par šīm lietām. Padomāsim kaut vai par visu to, ko viņš ir mācījis un sacījis par inkarnāciju un sakramentiem. Kurš teologs pirms viņā bija dziļāk izpratis pirmo ticības locekli, radīšanas mācību? Kā gan, tādā gadījumā, theologia crucis (krusta teoloģiju) var apvainot vienpusībā un aprobežotībā?

Skaidrs, ka “krusta teoloģija” nebūt nenozīmē, ka teologam baznīcas gads sarūk vienīgi līdz Lielajai piektdienai. Tā drīzāk nozīmē to, ka Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki nevar tikt izprasti bez Lielās piektdienas. Luters bija nākamais ievērojamākais inkarācijas teologs pēc Ireneja un Atanāsija. Tāds viņš bija tādēļ, ka silītes fonā viņš redzēja krustu. Viņa Lieldienu uzvaras izpratne līdzinājās ikviena Austrumu baznīcas teologa izpratnei. Viņš to saprata tādēļ, ka viņš saprata krustā sistā Pestītāja uzvaru. To pašu varētu sacīt arī par to, kā viņš izprata Svētā Gara darbu.

Viss allaž tiek saprasts, balstoties krustā, jo krustā ir apslēpta Dieva atklāsmes dziļākā jēga. Tieši tādēļ Lutera theologia crucis pretendē uz daudz ko vairāk, nekā tikai uz kristīgās vēstures gaitā radušās kārtējās teoloģiskās teorijas statusu. Tā atrodas opozīcijā kristīgās pasaules dominējošajai teorijai, theologia gloriae (godības teorijai), kā to dēvē Luters, un pati sevi apzīmē kā to pareizo un biblisko teoloģiju, par kuru Kristus baznīca stāv un krīt. Luters uzskata, ka vienīgi šādu teoloģiju varētu sakut par Evaņģēlija sludināšanu.