Pilnīga svētība Dieva vārdā

Par Dieva vārdu, par Evaņģēliju, kuru mēs lasām ik svētdienu, Luters saka, ka tie nav kādi stāsti – proti, tie nav vienkārši stāsti par pagātni, kādu ir daudz bet tie ir sakramenti, šie teksti ir sakramenti.

Un viņš paskaidro, ko viņš domā: tie sniedz to, par ko tie runā. Šis teksts ir tik zīmīgs: tas ir tik dzīvs kā neviens cits teksts, jo tas ir Dieva vārds, kurš sniedz pašu augšāmcelšanās spēku tādā veidā, kāds mums ir pilnīgi negaidīts.

Vēsturiska izpēte vai argumentācija spēj apskatīt vienīgi pašu aisberga virsotni, pašu mazumiņu, kas ir saskatāms un izpētāms. Taču to pilnību, ko neviens nespēj ieraudzīt, mums sniedz žēlastības līdzekļi. Ja jums iespējams, palasiet, kā Luters vēršas pret debesu praviešiem, kuri visai fanātiski uzstāja, ka pie Kristus var nokļūt ar iekšēju cīņu un meditēšanas palīdzību, piedaloties Kristus ciešanās.

Luters saka:

“Blēņas! Tā tas nenotiek. To paveic Kristus.”

Tad viņš saka vārdus, kuri mums, mūsdienu cilvēkiem, iespējams, liksies šausmīgi:

“Kad rnan ir nepieciešama pestīšana, es neeju pie krusta, jo tur es to neatradīšu.”

Vai tas nav šokējoši? Kā gan viņš var neiet pie krusta? Visi evaņģēlisti mums saka: “Nāciet pie krusta.” Bet Luters saka:

“Kā tad mēs varam noklūt pie krusta? Tā vairs nav. Un, pat ja tas tur būtu, tad Kristus jau sen vairs nav pie tā.”

Viņš saka:

“Nē, es neeju pie krusta, bet gan steidzos pie absolūcijas un sakramenta. Kādēļ? Tieši tur es saņemu krustu.”

Un tad Luters izsaka šo dziļo novērojumu:

“Par grēku piedošanu mēs runājam divējādā ziņā: 1) par to, kur tā tiek gūta, un 2) par to, kur tā tiek izdalīta. To nedrīkst jaukt, jo tās ir divas dažādas lietas.”

Pie krusta Kristus guva grēku piedošanu. Viņš to tur izcīnīja, Viņš to izpirka, piepildīja to. Tā ir pabeigta darbība, ko nekādi nespēja saprast Lutera oponenti no Romas un Ženēvas.