Pilnīga Kristus krusta izpratne
Baznīcai nācās pārvarēt garu ceļu, līdz Luters krusta teoloģijā tā sasniedz pilnīgu Kristus krusta izpratni. Kā tas nereti ir ticis norādīts, šķiet, ka senbaznīcā krustam nav tikusi piešķirta īpaša nozīme. Protams, pirmo gadsimtu baznīca, tāpat kā tas ir bijis arī visos citos laikos, ir dzīvojusi no Kristus krusta nāves. Un tā to apzinājās. Ikvienā svētdienā, ikvienā Euharistijas svinēšanas reizē Tā Kunga nāve tika darīta par klātesošu realitāti. Nevienu citu Vecās Derības vietu baznīctēvi necitē tik bieži kā Jes.53. Jau otrajā gadsimtā kristīgajā apritē bija stabli iegājusi krusta zīmes lietošana. Tomēr attēlos, kuros attēlota pestīšana, ir redzami Vecās Derības Kristus modeļi. Kristus ciešanas senbaznīcas vizuālajā mākslā sāka attēlot pēc zināmas vilcināšanās un arī tad tikai kā vienu no daudzajiem evaņģēliju notikumiem. Šķiet, ka pašiem teologiem nebija skaidrs, kā attiekties pret Kristus krusta nāvi.
Kad tika izteikts lielais jautājums: “Kādēļ Dievs kļuva par cilvēku?” (Cur Deus homo?), tika jautāts par Jēzus inkarnācijas, nevis nāves cēloni. Krusta mācība – kura vēl netika izprasta kā mācība pati par sevīm – tika iekļauta inkarnācijas mācībā. Tā ir iekļauta arī augšāmcelšanās noslēpumā. Tas, ko mēs dēvējam par Lielo piektdienu un Lieldienām, senbaznīcā tika svinēts kopā kā Pashā (Πάσχα) noslēpums. Senbaznīcai būtiskais pestīšana faktors bija inkarnācija. Kā to pasniedza Irenejs: “Savas neizmērojamās mīlestības dēļ Viņš kļuva par to, kas esam mēs, lai mēs varētu kļūt par to, kas ir Viņš.” Un mūsu pestīšanas, mūsu dzīvības sākums ir Viņa augšāmcelšanās.
Senbaznīcai – kā tas joprojām ir Austrumu baznīcai – krusts ir paslēpts Ziemassvētku un Lieldienu brīnumā. Tas pazūd šo svētku spožajā gaismā. Dievišķās godības spožumā krusts ir knapi samanāms. Pat ilgi pēc tam, kad mākslinieki sāka attēlot Jēzu kā krustā sisto, krustu joprojām gandrīz pilnībā aizsedza Viņa godība.
Kad antīko pasauli nomainīja agrīnie viduslaiki un visuspēcīgo Kristu (Χριστός Παντοκράτωρ) baznīcas triumfa arkā virs altāra nomainīja krustā sistais, Viņš tomēr lielā mērā palika triumfējošais Ķēniņš. Kristus, kuru mēs redzam antīkajās baznīcas un viduslaiku romāņu stila baznīcās, nav cietējs; Viņš triumfē. Kad pēc Konstantīna laika it visur publiskās vietās parādījās krusts, tas nevēstīja par Kristus ciešanām un nāvi. Tā bija uzvaras zīme. “Ar šo zīmi jūs uzvarēsiet” (In hoc signo vinces). “Ķēnišķie karogi lepni plīv, priekšā krusts noslēpumā tīts” (Vexilla regis prodeunt, fulget crucis mysterium).
Kādēļ tā? Kā mēs varētu izskaidrot šo antīkās kristietības un tās teoloģijas aprobežotību? Viens no iemesliem, protams, ir neizsmeļamās Dieva atklāsmes bagātības Svētajos Rakstos. Gadsimti tās nespēj izsmelt. Nebūtu godīgi cerēt, ka pirmo ekumēnisko koncilu baznīca varētu atrisināt visu to, kas satrauca viduslaiku Rietumu baznīcu. Tomēr viņu dzīves un domāšanas horizontam patiešām bija nozīme, nosakot to, kādus jautājumus senbaznīcas tēvi izvēlējās apskatīt. Viņi bija grieķi vai austrumnieki, kuri runāja un mācīja kā grieķi. Viņi joprojām dzīvoja grieķiskās domas pasaulē un viņu uzskats par cilvēku joprojām bija zināmā mērā ideālistisks.
Pat dižais Atanāsijs neizprata, “cik smaga ir grēka nasta” (quanti ponderis sit peccatum). Visos viņos ir saskatāms pelagiānisms. Pamatā tam visam, ka Dostojevskim un visai pareizticīgajai Krievijai, ir doma, ka grēcinieks ir nabaga slimnieks, kurš ir pacietīgi un ar mīlestību jāārstē. Tas kontrastē romiskajam uzskatam, saskaņā ar kuru grēcinieks ir bauslības pārkāpējs, kuram ir nepieciešama “taisnošana” un disciplīna. Bet kā gan varētu izprast krustu, nezinot kas noveda līdz tam Kristu: “Es izraisīju Tavas bēdas un nopūtas ar ļaunumu, kas vairojās kā smiltis?” Šis ir tas iemesls, kādēļ senbaznīca un Austrumu baznīca nekad nenonāca līdz krusta teoloģijai. Kas tad ir šī krusta teoloģija?
Ieskaties