Atbilde ikvienam, kas vaicā par cerības pamatu mūsos

Noklausies šo e-publikāciju

« Ievads | Par Kristus apsolījumu un kristiešu cerību: Cerības sāncensība »

Mēs esam nonākuši pie mūsu apsvērumu par abām valstībām noslēguma. Lai ieklausāmies [1.Pēt.3:15]: “Bet turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos.”

Ieklausīsimies labi uzmanīgi: nevis ka mums būtu cerība pašiem no sevis, bet ka tā ir mūsos. Kristus ir šis cerības pamats; par to, ka Viņš ticībā mājo mūsos, jau runājām iepriekš. Tas, ka mēs esam Viņā un Viņš ir mūsos, ir cerības pamats, uz kura mēs stāvam un kurš satur mūs kopā draudzē. Tā nav kāda pārliecība, kas mums ir, kuru mēs esam iemantojuši un kura mums jāaizstāv, nē: tas ir Kristus, kas ir ieguvis mūs (nevis mēs Viņu), un Viņam mēs piederam.

Atbildes došana par ticību nav propaganda vai reklāmas kampaņa plašās sabiedriskās aprindās. 1. Pētera vēstules konteksts saistās vispirms ar vajāšanām, ciešanām, draudiem, apmelojumiem neslavas celšanas nolūkā un tiesas procesiem. Līdz ar to mēs esam pienākuši pie tā, par ko bija runa raksta sākumā.

Draudze, kas gaida uz sava Kunga atkalatnākšanu un gatavojas Viņa valstības nākšanai, neatvairāmi un neizbēgami dzīvos konfliktā ar šīs pasaules valstībām un kundzībām. Nesaskaņas un savstarpēji pārmetumi uzliesmo arī pašas draudzes iekšienē. Tie parasti izpaužas tādā formā: esot pievērstiem pēdējām lietām, nedrīkstētu atstāt aizmirstībā arī tās pirmspēdējās. Vai arī cits iebildums, par ko jau arī bija runa ­ Rakstos neesot tik aktuāla pestīšana, bet drīzāk šis vārds izsakot labklājību. Mēs redzējām, ka Bībeles valodas lietojumā tie vispār nav nošķirami un kur nu vēl pretnostatāmi jēdzieni.

Mums vajadzētu zināt un likt vērā, ka: šāda veida izteikumi un tādas programmas, lai cik tās būtu aktuālas, kalpo nekam citam, kā vien tam, lai novērstu no cerības pamata Jēzu Kristū un aizvilinātu prom no tā, lai atkal pievērstu cilvēku kalpošanai pasaulei, ka viņš tai palīdz pieaugt un sasniegt savus mērķus caur sevi pašu. Krievu reliģiskais filozofs Nikolajs Berdjajevs (1874-1948), cilvēks, kas pats ir veicis ceļu no marksisma pie kristietības, ir atspoguļojis šo sakarību savā sacerējumā “Dieva valstība un ķeizara valstība” (1925): “Pilsonības (jeb buržuāzijas) gars gūst virsroku kristiešu vidū allaž tad, ja zemišķā pilsēta tiek sajaukta ar debesu pilsētu un ja kristieši šajā pasaulē pārstāj saprast sevi kā svētceļniekus.”

Pats par sevi saprotams ir tas, ka mēs, kristieši, dzīvojam krietnu dzīvi, vismaz tam vajadzētu tā būt. Jau pieminētajā vietā no 1. Pētera vēstules ir skaidri uzsvērts: mūs raksturo “laba dzīve Kristū”. Gribu vērst uzmanību uz to, ka pastāv tāds subtīls jeb smalks, tikko pamanāms Kristus aizliegšanas veids ­ būt kristietim un tiekties apliecināt sevi par derīgu sabiedrības locekli, proti, ­ darīt tos vai citus darbus, veikt pienākumus vai kaut ko deklarēt, lai panāktu atzīšanu un atbalstu sabiedrībā, taču tajā visā ne ar pušplēstu vārdu nepieminot Kristu, Viņa krustu, augšāmcelšanos un atkalatnākšanu, vai dažkārt pat apkaunojošā veidā to noklusējot. Tādā gadījumā Kristus vietā ir stājies “kristīgums”, kad cilvēks nenoliedz, bet tomēr pazaudē savu Pestītāju, kad viņš tieši šajā delikātajā un nemanāmajā veidā aizliedz Kristu.

Pastāv aplams uzskats, ka, kopjot šādu “kristīgumu”, varētu vairot baznīcas locekļu skaitu, ka tad tā patiešām pieaugtu un kļūtu par celsmi ticībā. Protams, ka šādā veidā ir iespējams uz kādu laiku un kādiem noteiktiem mērķiem piesaistīt simpatizējošos, kad baznīca, kā mēs to varam piedzīvot pēdējā tik ļoti mainīgajā laikā, pielāgojas laikmetīgajām prasībām.

Tikām cerības pamats, kas ir mūsos, stāv un krīt ar Jēzus Kristus vārdu, pēc kura arī mēs saucamies “kristieši”. Šajā vārdā arīdzan ir apslēpta abu valstību saistība un atšķiršana, kā tā īstenojas ap mums un mūsos.

Raksta nobeigumā īsumā apkoposim, ko esam apsvēruši šajos trijos priekšlasījumos par mūsu tēmu abu valstību sakarā, par to problemātiku un problēmu attiecībām, kā tās atšķiras vai arī krustojas savā starpā:

1. Attiecības starp abām divām valstībām atkailinās tur un tikai tad, ja ar Jēzus Kristus Evaņģēliju tiek pasludināta un ticēta Dieva valstības nākšana. To veic kristīgā baznīca, un tas izraisa pasaules valstības atšķiršanu no Dieva valstības, un nošķiršanos starp Garu un miesas prātu vispirms jau mūsos pašos, bet arī ap mums ­ attiecībā uz pasauli.
2. Dievs ne vien tikai pieļauj visu, kas norisinās pasaules valstībā, bet pārvalda un vada visu tur notiekošo. Un, proti, tādā veidā, ka Dievs ar saviem baušļiem un iekārtojumiem ­ ģimeni un valdošo kārtu ­ sargā no Viņa atkritušo pasauli no grēka, nāves, velna un no pašiznīcināšanās.

   Kristīgā draudze, tamdēļ ka tā ir iepazinusi šo Dieva gribu, ir līdzatbildīga ­ gan atsaucībā uz aicinājumu kalpot dažādās profesijās, gan arī šo zināšanu par Dieva Likumu un par sabiedrības tiesiskās un tikumiskās kopdzīves dievišķo iekārtojumu tālāknodošanu. Jo tā ir zemes sāls, pasaules gaisma, pilsēta, kas stāv kalnā.

   Būt saglabātam grēka priekšā tomēr nenozīmē ­ būt atbrīvotam (pestītam) no grēka, nāves un velna. Šo atbrīvošanu mums dāvina un piestiprina Jēzus Kristus krusts un augšāmcelšanās.

3. Mēs dzīvojam beigu laikā, tas ir, Dieva pasludinātās, bet tomēr vēl aizturētās tiesas priekšā pār visu pasauli, pār dzīvajiem un mirušajiem, un mēs virzāmies pretī pasaules galam. Kā kristieši mēs dzīvojam Dieva valstības gaidās ­ mēs gaidām “jaunas debesis un jaunu zemi, kurās taisnība mājo” (2. Pēt. 3:13).

   Mūsu ticība Kristus atkalatnākšanai dzīvo no apsolījuma vārdiem, tā ir tiem piesaistīta, uz tiem tā turas un spēj pastāvēt visos šīs pasaules uzbrukumos, kādus piedzīvojam. Uzbrukumos mēs mācāmies uzmanīgāk pievērsties Vārdam, bet Vārds mūs aicina uz lūgšanu ­ uz aizlūgumu arī par šo pasauli, lai Dievs piepilda, ko ir solījis, un lai nāk Viņa valstība.

Ieklausīsimies tamdēļ Pāvila vēstulē kolosiešiem “Kristū ir radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu”. (Kol. 1:16) Lūgsim par to Dievu:

Kungs, Debesu Tēvs, stiprini mūsu ticību caur Savu vārdu, ka mēs visu savu uzticēšanos atrodam Tevī un nebīstamies no spēkiem, kas valda šajā pārejošājā pasaulē. Ak Kungs, Tu, Debesu un zemes Radītāj, piepildi, ko Tu mums esi apsolījis darīt Jēzū Kristū, lai mēs varētu pastāvēt Tavā priekšā caur Viņa krustu un Viņa augšāmcelšanos. Dodi, ka mēs Viņā un kā Viņš, cauri nāvei iedami, ieietu mūžīgajā dzīvībā, ka mēs tajā varam skatīt Tevi vaigu vaigā un slavēt Tevi Tavā mūžības tronī un godībā. Āmen.