Meditācija Kristus ciešanu dzīlēs

Kad pirmo reizi Eiropas baznīcās un klosteros tika izprastas krusta ciešanas, kristīgās pasaules iekšējā dzīvē notika kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs. Šīs izmaiņas ir saskatāmas krustā sistā attēlojumos, kur Viņš vairs nestāv kā uzvarētājs pie krusta koka, bet gan karājas pie tā, ciešot un vēlāk pat lokoties agonijā, un mirstot.

Šīs izmaiņas notika vēlīnajos viduslaikos, kad triumfējošo Kristu aizstāja gotiskās baznīcas augstajā altāra daļā iekarināts reālistisks krucifikss. Kristus ciešanu dziļums tiek dziļi izjusts un pārdzīvots. Pazemīgais Kristus, Dievs – cilvēks savā dziļākajā pazemībā kļūst par cilvēku brāli. Par viduslaiku kristīgā piētisma ideālu kļuva Kristus imitēšana (imitatio Christi), pat tik lielā mērā, ka mistiskā veidā tika piedzīvotas visas krusta mistērijas. Protams, bija ļoti nedaudzi baznīcas locekļi, kuri to piedzīvoja, taču viņus visus ietekmēja šis piētisms. To apliecina liturģija un baznīcu uzbūve.

Zīmīgi, ka atklājums par Kristus ciešanām un nāvi kā biedējošu realitāti bija cieši saistīts ar jaunu grēka nopietnības un piedošanas izpratni. Nekas tamlīdzīgs nenotika senbaznīcā. Varētu daudz ko teikt pret to, kas viduslaikos tika mācīts par grēku un tā piedošanu. Tajā laikā neviens neaptvēra bibliskās grēka izpratnes dziļumu. Visa grēku nožēlas sistēma bija aplama, jā, tā faktiski bija Evaņģēlija noliegšana. Tomēr Klausa Harmsa izdarītais novērojums ir patiess: tajā laikā cilvēki vēl vismaz izjuta grēku un pieļāva, ka tā piedošana viņiem var ko maksāt, tādēļ viduslaiki vērtējami augstāk nekā modernā pasaule.

“Kā es varu iemantot žēlsirdīgu Dievu?” Šis jautājums nodarbināja latīņu baznīcu jau tūkstots gadus, pirms tas kļuva par reformācijas jautājumu. Gadsimtiem ilgi šis jautājums veda uz klosteriem visdievbijīgākos viduslaiku ļaudis, līdz tas kļuva par pēdējā lielā viduslaiku mūka dzīvības un nāves jautājumu. Šo tūkstots gadu laikā kristieši bija sapratuši, ka pastāv cieša saistība starp pasaules grēku un Kristus ciešanām, manu grēku un Kristus krusta nāvi. Tomēr vēl nebija iespējams atbildēt uz jautājumu, kā tie ir saistīti. Iedziļināšanās šinī jautājumā radīja viduslaiku krusta teoloģiju.

Nozīmīgākais darbs šeit ir dievbijīgā Anselma Cur Deus homo? (“Kādēļ Dievs kļuva par cilvēku?”). Tas ir neliels, vienkāršs, bērnišķīgā valodā sarakstīts, bet tomēr neizsakāmi dziļš darbs. Daudz ko varētu un vajadzētu sacīt, oponējot viņa teorijai, oponējot mēģinājumam pierādīt, ka visu brīnumu brīnums ir izskaidrojams, mēģinājumam noskaidrot, kā Dievam bija jārīkojas un cik daudz Viņam maksāja piedošana, kā arī citām lietām. Tomēr nevar noliegt to, ka šajā darbā pirmo reizi teoloģiski dziļā veidā tika izklāstīta mācība par Kristus vietniecisko gandarīšanu (satisfactio vicaria). Jau tajos laikos, tāpat kā tas ir mūsdienās, bija teologi, kuri pret to iebilda. Taču baznīca šādus protestus ir allaž ignorējusi un turpinājusi darīt savu darbu.

Zīmīgi, ka mācība par to, ka Kristus nāve ir gandarījums par visiem cilvēces grēkiem, ir vienīgā viduslaiku mācība, kura ieguvusi vispārēju atzīšanu. Viduslaiku mācības par grēku un žēlastību tiek apšaubītas. Transsubstanciācijas mācība ir saglabājusies vienīgi katolicismā. Visas 16. gs. mācības pastāv vienīgi atsevišķās kristīgās pasaules daļās. Citādi tas ir ar Kristus vietniecisko izpirkšanu. Luterāņi, reformāti, anglikāņi un katoļi to kā savas baznīcas mācību ir iekļāvuši savās ticības apliecībās, neaizgūstot to viens no otra.

Agrāk tā nekur nebija. Tiesa, Nīkajas ticības apliecība un kopā ar to arī visa kristīgā pasaule māca, ka Dieva mūžīgais Dēls “mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis [..] un cilvēks tapis.” Taču attiecībā uz to, ko īsti nozīmē “mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad,” nevienā mācībā nekas netiek teikts līdz pat Augsburgas ticības apliecības IV artikulam, kurš pasludina, ka Kristus “ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem.” Reformātu ticības apliecībās tiek mācīts praktiski tas pats, un tas pats notiek arī Tridentas koncilā, kur par Kristu tiek sacīts, ka Viņš “gandarīja par mums Dieva Tēva priekšā” (6. sesija, 7. nodaļa). Tas ir faktiskais viduslaiku ieguldījums krusta teoloģijā.